Tā Kunga rokās

“Kad ķēniņš Hiskija bija saņēmis rakstus no vēstnešu rokas un tos izlasījis, tad tas devās augšā uz Tā Kunga namu, un tur Hiskija tos izplēta Tā Kunga priekšā.” [2.Ķēn.19:14]

Ķēniņš Hiskija bija saņēmis smagu prasību. Asīrijas valdnieks Sanheribs, grasīdamies ieņemt Jeruzālemi, viņam rakstīja: labāk padodies uzreiz, jo Israēla Dievs tev nepalīdzēs.

Tā bija drūma vēstule un saņemt tādu bija ļoti nepatīkami. Arī mums kādreiz var gadīties nonākt līdzīgā situācijā – saņemt kādu vēstījumu, kas rada lielas problēmas.

Ja tā atgadās, tad ķēniņš Hiskija var mums pamācīt ko ļoti būtisku. Kā viņš rīkojās? Pirmkārt, viņš nevienam neko neteica, iekāms nebija runājis ar Dievu.

Nonākot personiskas dabas grūtībās, cilvēkam ir ļoti grūti klusēt. Bet, kad viņš ļauj savai mēlei vaļu, parasti kļūst vēl ļaunāk. Tāpēc sekosim labāk Hiskijas priekšzīmei un vispirms nāksim lūgšanā pie Tā Kunga.

Kādreiz īsa lūgšana visas lietas ļauj saskatīt citā gaismā.

Hiskija nesa vēstuli Dieva vaiga priekšā un visu lika Tā Kunga rokās. Viņa lūgšana ir ļoti aizkustinoša: “Pievērs, ak, Kungs, Savu ausi un klausi! Atver Savas acis, ak, Kungs, un redzi! Jā, un ņem vērā tos vārdus, kurus Sanheribs sūtījis, lai zaimotu dzīvo Dievu! .. Bet tagad, Kungs, mūsu Dievs, lūdzams, izpestī mūs no viņa rokas” [2.Ķēn.19:16, 19].

Kad visas lietas esam likuši Tā Kunga rokās un uzticējuši Viņam, paši varam norimt.

Pie ķēniņa Hiskijas Dievs sūtīja pravieti Jesaju, liekot viņam sacīt: “Ko tu Man lūdzi, .. to Es esmu dzirdējis.” Dievs patiesi uzklausa visas mūsu lūgšanas, pat ja tūlīt nerīkojas tā, kā vēlamies.

Bet vai tiešām es varu droši paļauties uz to, ka Dievs man labprāt palīdzēs? Varbūt es esmu kļūdījies un dzīvojis maldos? Tad man vispirms ar Viņu jāizlīgst. – Taču lietas būtība nemainās: tik un tā man viss jānes Dieva vaiga priekšā un ar Viņu jāizrunā.

Nav labāka padoma par šo. Ja tam sekosim, Tā Kunga darbs sekmēsies.