Svētā Gara nozīmīgais darbs

Svētais Gars no visām pasaules tautām saaicina Dieva tautu un uzcel, un uztur savu baznīcu, tā ka pat elles vārti to nespēj uzvarēt [Mt.16:18].

Luters Trešā ticības apliecības artikula skaidrojumā pauž arī savu apliecinājumu:

“Es ticu, ka es ar savu paša spēku un prātu nevaru uz Jēzu Kristu, savu Kungu ticēt, nedz pie viņa tikt, bet Svētais Gars ar Evaņģēliju aicinājis.”

Ticība uz Svēto Garu pastāv apliecībā, ka es pats no sevis, ar savu prātu ticēt vispār nevaru. Arī teologiem nevajadzētu uzdrīkstēties aizstāt Svēto Garu ar kaut kādiem tehniskiem paņēmieniem un metodēm.

Bet drošo pārliecību par to, ka Svētie Raksti viscaur ir Dieva vārds, rada un pamato vienīgi Dieva Svētais Gars. Par to, kā ir bez Svētā Gara, lasām: “..jo burts nokauj, bet Gars dara dzīvu” (2.Kor.3:6). Šeit nav nekādu iespēju, ko varētu izraudzīties un pamatot mūsu ierobežotais prāts, šeit ir tikai viena skaidri formulēta alternatīva – vai jā… vai nē. Par to nobeigumā trīs citāti no Lutera darbiem.

“Svētie Raksti ir Dieva vārds un (sacīšu šādi) saburtots un izveidots vārdos, gluži tāpat, kā Kristus ir Mūžīgais Dieva Vārds, ietērpts cilvēcē. Un tāpat kā pasaulē attiecas pret Kristu un ar Viņu apietas, tā notiek ari ar rakstīto Dieva vārdu. Tas ir nabaga tārpiņš, tā nav grāmata, salīdzinot ar citām grāmatām. Jo tāds gods – ka tā tiktu studēta, lasīta, apcerēta, paturēta un lietota — tai netiek parādīts..”

“Tāpēc, ja ļaudis negrib ticēt, tad paliec klusu, jo tev nav viņi jāspiež, lai tie Rakstus uzskatītu par Dieva grāmatu vai vārdu. Pietiek, ka tu tam mini savu pamatojumu..”

‘Tiem, kas Svētus Rakstus ir iemācījušies, ir pastāvīga draudzība un mīlestība, kas neizriet no mūsu izvēles vai sprieduma, bet no Svētā Gara.”

Dievs, dāvini mums caur savu Svēto Garu pareizo atziņu!