Stiprināta sirds

“Neaizraujieties ar visvisādām svešām mācībām, jo ir labi, ka sirds tiek stiprināta žēlastībā, ne ar ēdieniem, no kā nekāda labuma nav ticis tiem, kas tā dzīvo.” [Ebr.13:9]

Tikai cilvēkam, kam ir ticīga sirds, var būt sirds, kas ir iesakņota mācībā. Bet, kā mūs šodienas teksts saka, tad ir arī iespējams, ka cilvēkam ir ticīga sirds un tomēr tā nav sirds, kas iesakņota mācībā. To mums rāda arī ikdienas pieredze. Daudzi kristieši no visas sirds tic, ka apustuļu un praviešu raksti ir dzīvā Dieva Vārds un ka Jēzus Kristus ir viņu Pestītājs un Glābējs; bet tomēr viņus izšūpo “visvisādas svešas mācības” kā mazu laivu vētrainā jūrā [Ebr.13:9]. Viņi labprāt ir uzņēmuši patiesību, kas viņiem tika sludināta, bet tā kā viņi redz tikai dažus cilvēkus, kas atzīst šo patiesību, un vēl daudzus, kas atkrīt, un vēl daudzus augsti godātus cilvēkus, kuri pieņēmuši kļūdainas mācības, tad viņus moka raizes, vai tiešām viņu mācība ir pareiza un vai tik gadījumā tā cita mācība tomēr nav īstā patiesība.

Katra sekta, kuras sludināšanu viņi izdzird, it īpaši tāda, kas parādās ar lielu svētumu, šādus kristiešus uzreiz ved neskaidrībā. Lai gan viņi redz, ka Dieva Vārds apstiprina viņu mācību un ka ar Dieva Vārdu nav iespējams pierādīt svešo jauno mācību, daudzās pretrunas, ko viņi piedzīvo, rada tik spēcīgu iespaidu, ka tie nedroši peld nemitīgu šaubu mākoņos. Kāpēc? Tas ir tāpēc, ka viņiem trūkst tās dārgās lietas, par kuru runā mūsu teksts: stiprināta sirds. Un kāds ir rezultāts? Šādi kristieši nekad nebūs patiesi laimīgi savā ticībā. Galu galā, pēc ilgāka laika šādā kļūdainā ticībā viņi var, bezpalīdzīgi cīnoties, nonākt pazušanā.

Kristietis, kuram ir stiprināta un mācībā iesakņota sirds, ir pilnīgi citādāks. Viņš kopā ar dažiem citiem var apliecināt patiesību, ko viņi ir saņēmuši no Dieva Vārda, kamēr vairums turas pie nepareizas mācības, taču tas viņam neliek svārstīties. Viņš turas pie Kristus vārda: “Nebīsties, tu mazais ganāmais pulciņ, jo jūsu Tēvs ir nolēmis jums piešķirt Valstību!” [Lk.12:32]. Tie, kas ar viņu ir vienā ticībā, var būt tikai zema stāvokļa, nicināti un vienkārši cilvēki, turpretī tie, kas pieķeras maldīgajai mācībai, var būt sabiedrībā augstu novērtēti un ļoti mācīti cilvēki, taču pat tas viņu nepadara nedrošu. Viņš stingri turas pie Kristus vārda: “Es Tev pateicos, Tēvs, debesu un zemes Kungs, ka Tu šīs lietas esi apslēpis gudriem un prātniekiem, un tās esi zināmas darījis bērniem.” [Mt.11:25] Visbeidzot, mazajam ganāmajam pulciņam, kas atzīst patiesību, var trūkt liela svētuma izskata un viņiem var nebūt lielu darbu, ar ko dižoties. Patiešām, tur var pat uzrasties Jūda, kas tādējādi aizsedz patiesību ar negodu un kaunu, kamēr tai pat laikā to daudzskaitlīgos pretiniekus var ieskaut liela svētuma aura un spoži darbi.

Bet pat tas nemulsina to, kuram ir mācībā iesakņojusies sirds. Viņš vienatnē raugās uz skaidro un nemainīgo Vārdu. Tā ir tā dārgā lieta, par ko runā mūsu teksts: stiprināta sirds, kuru nevar aizraut visvisādas svešas mācības. Svētīgs, tiešām svētīgs ir cilvēks, kurš ir ieguvis šo dārgumu! Viņa ticības kuģis droši un nesvārstoties stūrē uz mūžīgā miera ostu, pat ja vētraini viltus mācības vēji mēģina to sašūpot un pat ja vajāšanas viļņi paceļas augstu pār kuģa bortiem.