:: e – BAZNICA ::

Septītā svētdienā pēc Vasaras svētku atsvētes

Tanīs dienās, kad tur daudz ļaužu bija un tiem nebija ko ēst, Jēzus aicināja Savus mācekļus pie Sevis un uz tiem sacīja: “Mana sirds iežēlojas šo ļaužu dēļ, jo tie jau trīs dienas pie Manis palikuši un tiem nav ko ēst. Un, kad Es tos neēdušus atlaidīšu uz mājām, tie ceļā nonīks badā; un daži no tiem ir nākuši no tālienes.” Un Viņa mācekļi Viņam atbildēja: “Kas šos ar maizi var paēdināt še tuksnesī?” Un Viņš tiem jautāja: “Cik jums ir maizes?” Tie sacīja: “Septiņas.” Un Viņš ļaudīm pavēl pie zemes apmesties. Un Viņš ņēma tās septiņas maizes un pateicās, pārlauza tās un deva Saviem mācekļiem, lai tās liek priekšā; un tie lika tās ļaudīm priekšā. Tiem bija arī mazums zivtiņu; un, pateicību sacījis, Viņš pavēlēja arī tās likt priekšā. Bet tie ēda un paēda un pielasīja ar atlikušām druskām septiņus grozus. Un to bija kādi četri tūkstoši. Un Viņš tos atlaida. [Mk.8:1-9]

Mīļie draugi, mēs ar Dieva palīgu esam piedzīvojuši laiku, kad ejam uz savu tīrumu, un, Dievam pateikdami, saņemam dāvanu un griežam maizi, ko žēlīgais Dievs mums izaudzējis un devis. Jo labība laukā neaug pati no sevis, vai tādēļ, ka tiek labi iestrādāta, bet žēlīgais Dievs to audzē, kā saka ķēniņš Dāvids: “Tu veldzē kalnus no Savas debess pils; ar augļiem, ko Tu audzē, piepildās zeme. Tu liec augt zālei par barību lopiem un dažādiem augiem cilvēku vajadzībām, Tu liec zaļot sējai, lai nāktu no zemes maize. [Ps.104:13-14] Mums būs lūgt Dievu, Debesu Tēvu: “Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien.” [Mt.6:11]

Ja pareizi iestrādāta labība augtu pati no sevis, tad tā augtu labi visur un neviens nežēlotos, ka viņam ir slikti rudzi vai mieži, bet ikviens varētu sacīt – man rudzi krāšņi un šķīsti, labi mieži un kvieši, man piebriedušas auzas, griķi un zirņi.

Bet, nu, kad tu dzirdi ļaudis runājam – kāda tev šogad labība? Tad viens sacīs, man, paldievs Dievam, Dieva dāvana. Cits sacīs, man tā tikai puslīdz, bet trešais – man, Dievam žēl, krusa nosita, salna nokoda, ka reti kur kāda vārpiņa atlikusi. Ceturtais sacīs: Man nenieka nepalika. Un piektais: Man tikai smilgas un lāčauzas.

Kā tas nākas? Manuprāt, viens savu tīrumu apstrādā tāpat kā otrs, un viens tik pat labs arājs, kā otrs. Bet kā tad nākas, ka visiem nav vienāda raža?

To dara Dieva prāts, lai atzīstam, ka pat ar visu savu spēku strādājot, mēs nevienu vārpiņu nedabūsim ārā no zemes, ja Dievs to neizaudzē. Viņš ir Dievs, “kas mums dod visu bagātīgi baudīt.” [1.Tim.6:17] Viņš “no debess jums dodams lietu un auglīgus laikus, mūsu sirdis pildīdams ar barību un prieku.” [Ap.d.14:17]

Viņš ir Kungs, no kura mēs gaidām ne vien laicīgas lietas un mūsu miesas uzturēšanu, bet arī mūžīgo dzīvošanu.

Kam nu Dievs, Visuvaldītājs un Debesu Tēvs, liek ar prieku un veselību doties tīrumā, tam būs no sirds pateikties par šo lielo žēlastību un dāvanu. Kam Dievs ir devis savu svētību, tas lai ar to nepierijas un nepiedzeras, kā mieles tapa un cūka, lai netērpjas grezni, lai Dieva dāvanu nepārdod dārgi, lai neapsmej nabagu. Tā darīt neklājas. Dāvanu vajag saņemt ar pateicību un godīgi kā no Dieva rokas. Kas saņem no Dieva tādu svētību, tam, kā pateicības zīmi, no tās Dievam par godu vajag atkal dot un atcerēties savu mācītāju un citus nabaga ļaudis.

Kam Dievs šogad nav devis pilnu tīrumu, tam nebūs uzlūkot otru ar skaudīgu aci, ja Dievs tam vairāk devis. Pat, ja tevi ir mazumiņš, tad pateicies Dievam par to pašu, pieminēdams, ka par saviem grēkiem tu pat to neesi pelnījis. Tici Dievam, kas tevi un visu tavu saimi uzturēs, ja jūs Viņa vārdu cienīsiet. Jo “kas To Kungu meklē, tiem netrūkst nekāda labuma,” saka ķēniņš Dāvids. [Ps.34:11]

To pašu mums māca šodienas evaņģēlijs, kur dzirdam, ka Jēzus ar septiņām maizēm un maz zivtiņu pieēdina četrus tūkstošus cilvēku, kas trīs dienas klausījušies Viņa vārdu. Mēs gribam apdomāt un mācīties lielo brīnumu, ka pats Kungs Jēzus mums šajā pasaulē parāda tādu žēlastību.

Tu Dieva bērns ne bēdājies,
Kas Dievam esi padevies,
Tavs krusts tev augļus dzemdēs;
Pie Dieva vārda turies vien,
Pie savas sirds to liec un sien,
Tas tavas sāpes remdēs. Āmen.

Ja tu gribi no Dieva ko labu redzēt, tad tev būs pareizi izdalīt to, ko Viņš tev devis. Jēzus Kristus maizi dod saviem mācekļiem, lai celtu to ļaudīm priekšā. Arī tev no Dieva dotā ir jādod tam, kas apsēdies pie tevis, un kam nekā nav pie rokas. Taisnais “ir devīgs un dod nabagiem bagātīgi,” saka ķēniņš Dāvids. [Ps.112:9] “Neliedzies labu darīt ikvienam, kam tas nepieciešams, jo tavai rokai Dievs piešķīris visu, lai tā to darītu,” nāca ķēniņš Salamans. [Sal.pam.3:27] Sīrahs saka tā: “Sniedzies ar dāvanu nabagam, lai tev būtu svētības pilnība,”[Sīr.7:32] un “dari labu dievbijīgajam, un tev atlīdzinās, ja ne viņš – Visaugstākais gan.” [Sīr.12:2]

Ņem par labu, ko Dievs tev dod. Šie ļautiņi ēd, ko Jēzus liek priekšā. Sausu maizi un mazumu zivtiņu, un nodzeras ūdens malku. Neesi nu tik kārīgs, kā dažs šajos laikos, un kā daža saime, Dievam žēl, vairs nezina, kā tikt mielotai. Tai drīz kāposti, drīz zirņi, drīz putra pie maizes nepietiek, drīz ar pienu un sviestu nav gana, bet raugās uz speķi un citu gaļas gabalu. Tu ņem par labu un esi mierā ar to, ko Dievs tev ceļ priekšā. “Tā tomēr ir Dieva dāvana, ja cilvēks, neraugoties uz nepārtraukto sava mūža piepūli, tomēr ēd, dzer un nereti pat dzīvi arī bauda.” [Sal.māc.3:13] “Taisnais ēd, lai sajustu apmierinājumu savā dvēselē, bet ļaundara vēderam nekad nav gana.” [Sal.pam.13:25]

Ja gribi tu būt pieēdināts, tad paglabā to, kas tev paēdušam paliek, kā mācekļi salasīja atlikušās druskas. Nemin Dieva dāvanu ar kājām, neiztērē visu uzreiz, bet domā tā – ŗīt, parīt tu joprojām gribēsi ēsti. Saki nu tā:

Mēs nabagi grēcinieki lūdzam, mīļais Dievs un Kungs!
Tu gribētu to labību druvās dod un pasargāt,
Visus lopus un putnus sētās un mežos,
Un zivis ūdenī svētīt.

Un mums jauku siltu lietu dot,
Un mums jauku siltu sauli dot,
Un mums jauku sausu gaisu dot,
Un mums jauku ziemas gaisu dot,
Ak, Jēzus Kristus, Dieva Dēls!
Paklausi mūs, mīļais Dievs un Kungs! Āmen.