Šaurais ceļš

“Ieejiet pa šaurajiem vārtiem, jo plati ir vārti un plats ir ceļš, kas ved pazušanā, un daudzi pa tiem ieiet. Cik šauri ir vārti un cik šaurs ir ceļš, kas ved dzīvībā, un tikai nedaudzi to atrod.” [Mt.7:13–14]

Jēzus savās runās saka šai pasaulei daudz neparasta un pretēja tās iedzimtajai izpratnei un vēlmēm. Arī šie Kalna sprediķa vārdi ir pretēji cilvēka dabiskajai tieksmei. Cilvēks arvien tiecas augt un plesties, iegūt aizvien lielāku varu un vairāk dažādu iespēju – tur viņš saskata bagātību, labklājību un brīvību. Šāds cilvēks nelabprāt domā par ticību un paklausību Dievam, jo uzskata to par būtisku ierobežojumu savai brīvībai, pat par pilnīgu brīvības zaudēšanu. Šāds cilvēks, sekodams savai dabiskajai tieksmei, bēg un izvairās no katras šaurības un ierobežojuma, arī tad, ja tas saistīts ar Dieva pavēli, jo saskata tur vienīgi nabadzību. Šādu nepaklausību Dievam Jēzus sauc par platajiem vārtiem un plato ceļu.

Jēzus saka, ka dabiskais un cilvēku iekārotais ceļš ved uz pazušanu. Šī pazušana ir pilnīga izpostīšana un visa zaudējums – tas notiek pretēji cerētajai un gaidītajai bagātības un brīvības iegūšanai. Turpretī šaurais un grēciniekam netīkamais ceļš, Viņš saka, ved uz dzīvību. Tā visi daudzie pasaules ceļi un iespējas, solīdami dzīvības pārpilnību, ved nāves strupceļā, bet Jēzus parādītais šaurais krusta un nāves ceļš ved dzīvībā.

Jēzus pats ienāca šajā pasaulē no Dieva godības – no pilnīgā un neierobežotā dievišķā plašuma un brīvības, taču Viņš necentās to pašu īstenot šajā pasaulē, bet neatlaidīgi gāja pa šauro ceļu un izgāja ārā no bēdu un nāves pasaules pa šaurajiem krusta nāves vārtiem. Viņš nāca, lai izglābtu cilvēku no posta, kas šajā pasaulē ir grēka dēļ.

Ja cilvēks nebūtu grēka varā, tad plašais un dabiskais pasaules ceļš un vārti būtu viņam par nebeidzamu svētību, jo Dievs pasauli ir radījis piemērotu un labu taisnam un svētam cilvēkam, lai viņš laimīgs tajā varētu dzīvot. Bet, kas bija piemērots taisnam un svētam, tas neder greizam un nešķīstam. Tāpat ir arī ar slimnieku – tam daudzas lietas, kas veselam ir labas un patīkamas, kļūst ļaunas un kaitīgas viņa slimības dēļ. Tās nevis ļauj izveseļoties un gūt prieku, bet dzen viņu dziļāk slimībā un pretī nāvei. Tāpat kā slimniekam, lai izārstētos, bieži jārīkojas pretēji tam, kā viņš būtu rīkojies, vesels būdams, – dienas laikā jāguļ gultā, jāsauc pie sevis ārsts, jādzer rūgtas zāles, jāatturas no darba un dažādām izpriecām –, tā arī grēciniekam, lai viņš izglābtos no pazušanas un taptu svēts, ir jāatmet cerība uz pasauli, paša darbiem un nopelniem, jānovēršas no samaitātajām pasaules izpriecām, jāpiesauc Kristus, jādzer rūgtās krusta zāles un – pat jānomirst kopā ar krustā sisto Kristu, lai varētu kopā ar Viņu augšāmcelties brīvs no nāves un grēka; citiem vārdiem sakot, viņam jāiet pa šauro ceļu un šaurajiem vārtiem, par kuriem runā Kristus.

Klāt ir Kristus ciešanu piemiņas laiks, kad mēs īpaši domājam par mūsu Kungu kā šaurā ceļa un šauro vārtu gājēju. Ciešanu ceļa skarbums ieskanas Viņa runā kā sāpju pilns sauciens: “Cik šauri ir vārti un cik šaurs ir ceļš, kas ved dzīvībā!” Taču reizē šie vārdi ir pamudinājums sekot Viņam, jo zinām, ka Viņš ir spējis šauro ceļu noiet līdz galam un spējis iziet cauri šaurajiem vārtiem no nāves pasaules dzīvībā.

Saviem sekotājiem, kuri bija neziņā, kā atrast ceļu, kas ved ārā no šīs pasaules uz dzīvību un Tēva mājām un kuri izmisuši sauc uz Viņu: “Kungs mēs nezinām, kurp Tu ej; kā lai mēs zinātu ceļu?”, Viņš atbildēja: “ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani.” [Jņ.14:5-6]

Mūsu Kungs ir ceļš; paliekot pie Viņa, mēs paliekam šaurajā dzīvības ceļā. Viss, kas mūs šķir vai attālina no Kunga, pieder platajam ceļam un ved uz platajiem nāves vārtiem, – to nevar paņemt līdzi šaurajā dzīvības ceļā. Tāpēc lai šī Kristus ciešanu piemiņas laika pamudinājums paliek šis: “Dosimies ar pacietību mums noliktajā sacīkstē, nolikdami visu smagumu un grēku, kas ap mums tinas, un raudzīsimies uz Jēzu, ticības iesācēju un piepildītāju, kas Viņam sagaidāmā prieka vietā krustu ir pacietis, par kaunu nebēdādams, un ir nosēdies Dieva tronim pa labai rokai.” [Ebr.12:1-2] Āmen.

[Pārpublicēts no Biķeru Draudzes Avīzes Nr.1 (33)]