Pienākums dzīvot svētā mīlestībā

“Sekojiet Dievam kā Viņa mīļie bērni un dzīvojiet mīlestībā, kā Kristus jūs mīlējis un mūsu labā Sevi nodevis Dievam par upura dāvanu, par jauku smaržu.” (Ef.5:1-2)

Svētais Pāvils saka: “Sekojiet Dievam.” Jeb: “Dariet tāpat kā Viņš.” Bet kā tad Dievs mīl, ja reiz mums jādara tāpat kā Viņam? Svētais Jānis to izsaka vienkārši: “Dievs ir mīlestība.” (1.Jņ.4:16) Dievam ne tikai ir mīlestība, un Dievs ne tikai to praktizē; Viņš pats ir mīlestība. Visa Viņa būtība ir mīlestība. Viņš ir mīlestības uguns, kas ir karsta un liesmojoša gan debesīs, gan uz zemes. Viņš ir mīlestības jūra, kas nepārtraukti plūst pāri visam. Viņš Sevi īpaši ir parādījis kā To, kas neizsakāmi mīl cilvēku. Viņš mūs mīlēja pat pirms mūsu pastāvēšanas. Viņš mūs mīlēja no mūžības un jau mūžībā bija nolēmis izliet pār mums visu savu saldo mīlestību. Viņš mūs radīja, un, kad mēs kritām grēkā un kļuvām par Viņa ienaidniekiem, Viņš neatrāva no mums Savu mīlestību. Tā vietā Viņš Savu vienpiedzimušo Dēlu mūsu labā nodeva ciešanām, asinīm un nāvei. Viņš, mūžīgās mīlestības Dēls, labprātīgi atdeva Sevi kā upura dāvanu uz krusta altāra, nodeva sevi Dievam kā pilnīgi pieņemamu upuri. Ar šo upuri tika remdinātas Dieva taisnās dusmas mūsu grēku dēļ, un mēs kļuvām Viņam pieņemami Jēzū Kristū, neskatoties uz mūsu grēkiem.

Lūk, šis ir tas mīlestības modelis, saskaņā ar kuru kristieši vērtē sevi, mīlestības piemērs, kuram viņi seko, debesu oriģināls, ko viņi cenšas atdarināt. Tāpēc apustulis mūs nemudina mīlēt vai praktizēt mīlestību, bet gan ”dzīvot mīlestībā”. Ar to viņš domā, ka kristieša dzīvei ir jābūt pastāvīgai mīlestībai pret Dievu un cilvēkiem. Šai svētajai mīlestībai ir jāpiepilda un jāiekustina visa viņa sirds. Tai vajadzētu atklāties viņa runā, tai vajadzētu spīdēt no viņa sejas, un tai vajadzētu būt visu viņa darbu motivācijai. Pašam Dievam un Dieva mīlestībai ir jāmājo kristietī.

Tā ir milzīga prasība, ko svētais apustulis izvirza kristiešiem. Bet tam pamatā esošais iemesls ir tikpat svarīgs. Pāvils liek mums sekot Dievam kā Viņa mīļajiem bērniem. Viņš apzinās, ka nevar izteikt šo aicinājumu visiem cilvēkiem. Jo kā gan kāds, kurš joprojām atrodas grēka nāvē un pasaules niecības varā, kurš neatzīst Dievu par augstāko labumu, kurš klīst kā akls, meklēdams atpūtu un mieru šīs pasaules lietās, varētu būt Dieva sekotājs mīlestībā? Ja viņš dzird aicinājumu uz svēto, dievišķo mīlestību, viņš to noraida kā muļķību. Pat ja viņš vēlētos pacelties līdz mūžīgai mīlestībai, viņa sirds vilktu viņu atpakaļ pie zemes. Bet kristieši caur ticību piedzīvo mīlestību, ar kādu Dievs jau no mūžības ir mīlējis tā, kā tēvs mīl savus bērnus. Piedzīvojot šo mīlestību, viņi jau ir Dieva dzemdināti Jēzū Kristū, viņi kļūst līdzdalīgi dievišķajā dabā un top par patiesiem mūžīgās, pilnīgās mīlestības bērniem. Viņiem kā Dieva bērniem ir pienākums mīlēt tā, kā mīl viņu Tēvs, un viņi saņem no Viņa svēto, saldo spēku mīlēt. Tāpēc celieties! Celieties augšā! Kā Dieva mīļotie bērni dzīvojiet tagad mīlestībā.

Dieva bērni šeit uz zemes joprojām nav pilnībā atbrīvoti no vecās dabas samaitātības saitēm. Vecā sirds, kurā nav mīlestības, bieži vien turpina rosināt viņos sliktas domas, bieži vien aicina palikt miesīgajā mīlestībā pret radību un mudina izlauzties arī tādiem vārdiem un darbiem, kas ir pretrunā ar mīlestību. Bet tas viss nevar valdīt pār to, kurš ir patiess Dieva bērns. Kad Dieva bērns tomēr pakļaujas vecajai sirdij, viņš tūdaļ krīt ar seju pie zemes, grēknožēlā nopūšoties, un raudādams lūdz Dieva žēlastību un piedošanu. Dievam nav nedzīvi dzimušu bērnu. Ja kāds ir patiess Dieva bērns, viņam ir ne tikai pienākums dzīvot svētā mīlestībā, viņam ir arī vēlme, spēks un žēlastība to darīt.