Piektā svētdienā pēc Vasaras svētku atsvētes

Kādu reizi ļaudis pie Viņa spiedās un klausījās Dieva vārdus, bet Viņš stāvēja pie Ģenecaretes ezera.Tad Viņš ieraudzīja divas laivas ezera malā stāvam, bet zvejnieki bija izkāpuši un mazgāja savus tīklus. Bet Viņš kāpa vienā laivā, kas piederēja Sīmanim, un lūdza nocelt mazliet no malas, un Viņš nosēdās un mācīja ļaudis no laivas. Un, beidzis runāt, Viņš sacīja uz Sīmani: “Dodies uz augšu un izmet savus tīklus.” Un Sīmanis atbildēja un Viņam sacīja: “Meistar, mēs cauru nakti esam strādājuši un nenieka neesam dabūjuši; bet uz Tavu vārdu es gribu tīklu izmest.” Un, to darījuši, tie saņēma lielu pulku zivju, tā ka viņu tīkls plīsa. Un tie meta ar roku saviem biedriem otrā laivā, lai nāktu palīgā vilkt. Un tie nāca un piepildīja abas laivas pilnas, tā ka tās tikko negrima. Sīmanis Pēteris, to redzēdams, krita Jēzum pie kājām un sacīja: “Kungs, aizej no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks.” Jo tam izbailes bija uzgājušas un visiem, kas pie viņa bija, par lomu, ko tie bija vilkuši, tā arī Jēkabam un Jānim, Cebedeja dēliem, Sīmaņa biedriem. Un Jēzus sacīja uz Sīmani: “Nebīsties, jo no šī laika tev būs cilvēkus zvejot.” Un, savas laivas uz krasta vilkuši, tie atstāja visu un gāja Viņam līdzi. [Lk.5:1-11]

Mīļie draugi! Šāds liels Brīnumvīrs bija Kungs Jēzus, un tādus lielus brīnumus Viņš darījis, arīdzan cilvēks būdams. To jau svētais Ķēniņš Dāvis savā laikā izteicis sacīdams: „Tu esi to darījis par valdnieku pār Saviem radījumiem, visu Tu esi nolicis pie viņa kājām: avis un vēršus visnotaļ, arī lauku zvērus, putnus zem debesīm un zivis jūrā, un dzīvību, kas jūras dzelmju tekas izlodā.” [Ps.8:7-9] To, ka šie vārdi runā par Kungu Jēzu Kristu, kas ir tāds Kungs pār visām Dieva radītām lietām – [pār jūru, kā arī viss, kas jūras ceļus staigā, Viņam paklausa], redzam šodien nolasītajā evaņģēlijā. Jo, pabeidzis savu mācību, Viņš parāda, ka visas zivis ir noliktas zem Viņa kājām – tās stāv Viņa rokās.

Pēteris cauru nakti veltīgi strādājis un zvejojis, bet nenieka nedabūja. Bet Dieva Vārdu noklausījies, un Jēzum Kristum savu laivu iedevis, viņš saņēma Dieva dāvanu, kā sacīja apustulis Pāvils: „dievbijība der visās lietās, jo tai ir tagadējās un nākamās dzīves apsolījums.” [1.Tim.4:8]

Šis evaņģēlijs stāsta mums ne vien to, kā Jēzus Kristus piepildīja Pēterim tīklu ar zivīm, un dāvāja labu nozveju, bet arī to, ka Viņš to pašu zvejnieku ir iecēlis par cilvēku zvejnieku, tas ir – Viņš deva tam spēku un varu mācīt Dieva Vārdu, un pavēlējam tam atgriezt cilvēkbērnus pie Dieva, lai tie īsteni atzītu Dievu, atstātos no grēkiem un ticētu Jēzum Kristum.

Mēs lasām Dieva grāmatā, kā Pēteris, vienu lomu vilkdams, trīs tūkstoš dvēseles sazvejojis, tas ir kā viņš ar vienu sprediķi pieveda Dieva trīs tūkstoš cilvēkus. [Ap.d.2:41] Kad mēs rūpīgi šo evaņģēliju pārdomājam, tad redzam, ka Kungs Jēzus mums arvien atklājās.

Tāpēc mēs tagad gribam mācīties: Kā mums šajā evaņģēlijā jāaplūko mūsu mācītāju un Kungu Jēzus Kristu?

Mīļie draugi! Kungs Jēzus Kristus savu darbu un mācību darījis un paveicis labprātīgi, ne kāda cita mudināts, jo Debesu Tēvs Viņam to bija pavēlējis. Bet tomēr mēs lasām Dieva Rakstos, ka reizēm Viņš Dieva Vārdu stāstījis un mācījis it kā lūgtin lūgts.

To redzam mēs šajā evaņģēlijā. Jēzus stāvēja pie Ģenecaretes ezera nevis tādēļ, lai mācītu Dieva Vārdu, bet lai pārceltos ar laivu, kur Viņam vajag, un lai dotos, kur Viņam vajag. Bet ļaudis viņu spiestin spieda, lai Viņš tos mācītu. Proti, tā stāv rakstīts mūsu evaņģēlijā: „Tas notika, kad ļaudis pie Viņa spiedās Dieva vārdus dzirdēt.” Tad Viņš kāpa vienā laivā, un mācīja ļaudis.
Tad ņem nu šeit vērā un aplūko savu Kungu Jēzu Kristu kā tavu mācītāju. Viņš māca labprāt arī tagad caur saviem kalpiem tos, kas pie Viņa spiežas dzirdēt Dieva vārdu.

Daži šodien neiet baznīcā, un nemācās Dieva vārdu, kur viņš dzirdētu, kā viņam pareizi ticēt, godīgi dzīvot un miršanas brīdī nodot savu dvēseli Dievam.

Vēl vairāk – dažu paša prāts dzen uz krogiem, uz plītēšanu, uz tirgu un mainīšanu, uz zagšanu un pievilšanu. Un, ja nu viņam kādu reizi gadās atnākt uz Dievnamu, tad viņam acis grozās šurpu turpu, viņš sarunājas ar citiem, dara blēņas, smejas, snauž jeb guļ krākdams.

Kur ļaudis tā uzvedas, tur lielais Mācītājs negrib būt starp viņiem, un arī mums pašiem, Dieva vietā stāvot, sirds nav droša sludināt tādiem, kas Dieva vārdu labprāt neuzklausa. Kad cilvēki no sirds/aizrautīgi klausās, tad mācītāji no sirds/aizrautīgi māca.

Jums klausītājiem ir jāapdomā, ko jūs dzirdat. Jūs nedzirdat vecu bābu pļāpas, nedz smieklu lietas, bet no Dieva jūs dzirdat, Dieva vārds un prāts jums tiek pasludināts, un to jums no visas sirds ir jāklausās.

Vai tev nav ausis vaļā, kas tu dzirdi, ko tavs kungs, galvinieks vai vagars saka? Kāpēc tad negribi ar vaļējām ausīm Dieva, Visuvaldītāja Kunga, vārdu klausīties un to ņemt vērā?

Jo šis vārds ir mūžīgās dzīvības vārds, [Jņ.6:68] tas ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic, [Rom.1:16] un vārds, kas paliek mūžīgi, [Jes.40:8] un nezudīs, kas debess un zeme zudīs [Lk.21:33] un vārds, kas ir mūsu kāju spīdeklis un gaišums uz mūsu ceļiem. [Ps.119:105]

Tādēļ arī tev ir jālaužas pie Dieva vārda, kā dara šie ļaudis. Tev ar prieku un līksmību jāiet Dieva namā un līdz ar ķēniņu Dāvidu jāsaka: „Es priecājos ar tiem, kas saka: „Mēs esam tā Kunga namā.”” [Ps.122:1]

Šie ļaudis nāk pie mācītāja, kas māca pareizi saskaņā ar Dieva vārdu. Farizeji un rakstu mācītāji lielījās, ka esot lieli mācītāji, bet diemžēl tie nemācīja Dieva vārdu, bet izplatīja paši savu mācību. To redzēdami, ļaudis spiedās pie Jēzus, kas viņus mācīja pareizi un rādīja tiem Dieva ceļu.

Dari arī tu tāpat. Nespiedies pie tiem, kas nemāca Dieva vārdu šķīsti un pareizi, kas saka, ka tev pie šī un cita krusta jāmetas ceļos, jāpielūdz šo un citu apustuli, tik un tik reizes dienā sacīt: „Esi sveicināta Marija.” Tāda mācība Dieva vārdam stāv pretī.

Tādēļ nepinies ar tādiem mācītājiem, bet steidzies pie tiem, kas tevi māca tik pat pareizi no Dieva grāmatas, kā Jēzus Kristus.

Tāda tīra mācība, kas ir saskaņā ar Dieva prātu un ziņu, paldies Dievam, ir arī mūsu baznīcā. Neklibojiet uz abām pusēm? [1.Ķēn.18:21] Aizejiet no tiem, kas jūs nepareizi māca, lai jums nebūtu dalības viņu grēkos un jūs neķertu viņu mocības. [Atkl.18:4]

Aizejiet un atšķirieties no tiem, kas bezdievīgi dzīvo. Jo ko palīdz tas, ka tu dzirdi Dieva vārdu, bet negribi tā dzīvot un izturēties, kā Dievs savā vārdā tevi māca, un negribi atstāt grēkus?

„Kas kopējs ir taisnībai ar netaisnību? Kas ir gaismai kopējs ar tumsību? Kā Kristus savienojams ar Beliaru, vai ir kāda daļa ticīgajam ar neticīgo? [2.Kor.6:14-15] Tāpēc neseko bezdievīgo padomam, nedz staigā grēcinieku ceļus, nedz arī sēdi paļātāju pulkā, [Ps.1:1] kas izsmej Dieva vārdu, māca ķēniņš Dāvids.

Kur Kungs Jēzus mācīja? Pie Ģeneceretes ezera. Viņš kāpa vienā laivā, kas piederēja Sīmanim, un lūdza nocelt mazliet no malas, un Viņš nosēdās un mācīja ļaudis no laivas.

To Viņš nedarīja tāpat vien, bet rāda, kā ir ar Dieva vārdu pasaulē. Kā lielā ezerā saceļas liela vētra un pāri veļas lieli viļņi, tā arī dažreiz kristīgā draudzē notiek un jāpiedzīvo un jāredz bēdas, kad šurpu turpu mētājas dažādi nelaimju viļņi. Ķēniņš Dāvids jau savā laikā par to ir žēlojies: „Viļņu kalni cēlās, ak, Kungs, tie krāca un plīsa, tie šņāks arvienu vēl jo stipri.” Līdzīgas lietas piedzīvo tie, kas kuģo jūrā un uz ūdens pelnī savu maizi. Tie piedzīvo daudz lielas bēdas, ka reizēm nāve ir viņu acu priekšā.

Tāpat Dieva vārdam daudz jāpieredz no bezdievīgiem un netikliem mācītājiem. Un kā Jēzus Kristus, laivā stāvēdams, no viļņiem šaubīts tiek, un tomēr māca, tāpat krietniem mācītājiem no pasaules, kas reti, reti ir mierīga, liek šurp un turp šaubīties. Pasaule mācītājiem dara daudz ļauna un tiem notiek, kā Jēzus Kristus sacīja saviem mācekļiem: „Redzi, Es jūs sūtu kā avis vilku starpā.” [Mt.10:16] Brālis liks nomaitāt brāli, un tēvs savu dēlu. Un atkal: „Tie jūs izslēgs no draudzes, un nāks stunda, kad tas, kas jūs nonāvēs, domās ar to Dievam kalpojis.” [Jņ.16:2] Tāpēc Jēzus Kristus mūs māca sacīdams: „esiet gudri kā čūskas un bez viltus kā baloži.” Jo tāpat kā viļņos mētātais Jēzus Kristus tiek uzturēts, tāpat kristīgā draudze, un katrs, kas tai īsteni pieder – mācītāji un klausītāji – ar Dieva šķīsto vārdu tiks izglābti, lai arī pasaule savās lielās dusmās kauc un izgāž putas. Šajās bēdās „varenāks par lielo ūdeņu krākšanu, varenāks par jūras bangām ir Tas Kungs Savos debesu augstumos!” [Ps.93:4] saka svētais ķēniņš Dāvids.

Kungs Jēzus māca sēžot. Kāpēc? Tas nav grēks, kad mācītājs sēdēdams Dieva vārdu māca. Jēzus Kristus sēž: mācītājam jeb baznīcas kungam nav jānāk pašam, bet jāgaida, kad Dievs viņu sūtīs, un kungi, kā klājas, aicinās. „Un kā lai [ar drošu sirdi] sludina, kad nav sūtīti?” jautā apustulis Pāvils. [Rom.10:15] „Neviens sev pats neņem šo godu, bet Dieva aicināts, tāpat kā Ārons.” [Ebr.5:4] Kas nāk pats no sevis un kādai draudzei vai baznīcai uzkundzējas, bet nav Dieva un kungu aicināts, par to Dievs pats saka: „Es viņu nesūtīju, tomēr tas gāja.” [Jer.23:21]

Jēzus sēž un māca. Katram mācītājam, kas šo amatu uzņemas, jāprot sēdēt, tas ir, pareizi un atbildīgi mācīt Dieva vārdu. Tas uzreiz nav labs mācītājs, kas pļurkst un tērzē, kas pats ne zina, ne saprot, ko runā un ļaudīm piebāž ausis. Labam mācītājam teicami jāzina Dieva vārds, uz to jāpastāv, ar to savus klausītājus jāmāca Dievu atzīt, ticēt Jēzum Kristum, un kā kristītam cilvēkam piedienas dzīvot. Bet tiem, kas nepareizi māca un dzīvo, labam mācītājam ir jāiebilst, jāuzvar, ar Dieva vārdu jāvada uz īstenu ceļu, ka arī tie var nonākt Debesīs.

Redzi, kurš mācītājs to labi apdomās, kāds grūts darbs viņam jāstrādā, un cik grūti viņam Dieva priekšā ir jānes atbildība, tas tik droši nedosies šajā amatā. Un ja viņš vienu reizi šo darbu apņemas, tad viņš sēdēdams, tas ir, sirsnīgi savu darbu stādās. Un tādu mācītāju jāklausa, kā Dieva vārds to māca: „Paklausait saviem vadītājiem un esiet padevīgi, jo viņi ir nomodā par jūsu dvēselēm kā tādi, kam būs jādod atbildība. Lai tie to varētu darīt ar prieku un nevis nopūzdamies, jo tas jums nav derīgi.”[Ebr.13:17]

Otrkārt, mans draugs, ņem vērā un uzlūko Jēzu kā savu uzturētāju, un mācies, kā tev jāizturas, lai Kungs Jēzus būtu tavs uzturētājs.

Tu nedrīksti Dieva vārdu nonievāt un pārkāpt. Pēteris un viņa biedri nebija agrāk Dieva vārdu klausījušies, bet paļāvās uz savu darbu, tādēļ tie žēlojās un sacīja: „Meistar, mēs cauru nakti esam strādājuši un nenieka neesam dabūjuši.” Visur mēs šodien dzirdam šādus vārdus: „mēs nenieka neesam dabūjuši.” Strādā kā strādādams, tomēr grūti laiki. Daudz iesēj, maz nopļauj – labi ka vēl tik daudz, ka vari kungiem viņu daļu iemaksāt.

Bet kā tas nākas? Klausies, šis evaņģēlijs tev atbildēs un sacīs – vaina tāda, ka tu negribi Kungam Jēzum savu laiviņu aizdot, tas ir, tu negribi palīdzēt Dieva namu kopt, dzīdamies tikai uz to vien, lai varētu savu namu un maku piepildīt. Tiek celti krogi un stedeles, bet par Dieva nama, kur jāmāca un jākļūst dzirdama Dieva vārdam, neviens nebēdā. Daža baznīca stāv bez jumta, lietus līst, sniegs snieg, vējš pūš cauri – neviens vairs nevar paglābties. Dažas tā sagāzušās uz vienu pusi, ka bail pat iet iekšā. Cūkas izrakņā kapenes, kā baznīcu dārzus, neviens tās nekopj un pat nedomā likt apkārt žogu. Kur ļaudis tā dzīvo, kā jums šķiet, vai Dievs tiem palīdzēs un dos labu laimi? Neticu. Klausieties, kas rakstīts Dieva grāmatā: „Un nu, saka Tas Kungs Cebaots, palūkojieties, kā jums ir līdz šim klājies jūsu ceļos! Jūs sējāt bagātīgi, bet ievācāt trūcīgi; jūs ēdāt gan, tomēr trūkst, lai jūs justos paēduši; jūs dzerat un tomēr nedzesējat slāpes; jums ir gan apģērbs, bet tas nedod pietiekami siltuma, un, kas pelna algu, tas ber to caurā makā. Tā saka Tas Kungs Cebaots: palūkojieties taču, kā jums ir līdz šim klājies jūsu ceļos! Kāpiet augšup kalnos, sataisiet kokus un celiet šo namu; tas Man būs patīkami, un Es parādīšu Savu godību, saka Tas Kungs. Jūs gan sagaidījāt daudz, un redzi, iznāca maz, un, kad jūs to pārvedāt mājās, tad Es to tomēr izputināju. Kāpēc tā?” jautā Tas Kungs Cebaots. “Tāpēc, ka Mans nams stāv drupās un ikviens dzenas tikai pēc sava nama.” [Hag.1:5-9]

Te tu skaidri dzirdi un saproti, kur ir vaina, ka tavs darbs nesokas. Tā ir tava paša vaina – tu negribi dot Dievam to, kas Dievam pieder, tāpēc Dievs tev nedos to, ko tu no viņa gaidi un gribi. Ņem vērā, ko Jēzus Kristus tev māca: „Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas.” [Mt.6:33] Viss, kas vien ir vajadzīgs, nāk no Dieva rokas, jo „tas Kungs dara nabagu un dara bagātu.” [1.Sam.2:7]

Ja gribi piedzīvot labumu no Dieva, tad dari tā, kā Jēzus Kristus tevi māca. Dodies uz augšu, saka Viņš Pēterim. Dodies tu arī uz augšu, Debesīs ar savu lūgšanu, un saki: „Mūsu Tēvs debesīs, mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien” un visu, kas vajadzīgs miesas uzturēšanai. Jo „cilvēks nekā nevar ņemt, ja tas viņam nav dots no debesīm.” [Jņ.3:27] „Katrs labs devums un katra pilnīga dāvana nāk no augšienes.” [Jēk.1:17]

Kad tu dodies darīt savu darbu, ko Dievs tev pavēlējis, tad pirmāmkārtām lūdz Dievu, lai Viņš tev palīdz un dod labu laimi [veiksmi]. To tev māca arī ķēniņš Sālamans: „Uztici Tam Kungam savus darbus, tad tavi nodomi sekmēsies.” [Sal.pam.16:3] Dievs ir tik žēlīgs, ka Viņš labprāt palīdz ikvienam – Viņš redz un nomana, kas tam ir vajadzīgs un ir derīgs. „Kurš cilvēks” jautā Kungs Jēzus „kas savam dēlam, kad tas maizi lūdz, dotu akmeni? Jeb, kad tas zivi lūdz, tam dotu čūsku? Ja tad nu jūs, ļauni būdami, protat saviem bērniem dot labas dāvanas, vai tad jūsu Tēvs debesīs nedos daudz vairāk laba tiem, kas Viņu lūdz? Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsit; klaudziniet, tad jums taps atvērts.” [Mt.7:9-11;7]

Ja tu gribi redzēt labumu, tad strādā. Jo Jēzus saka: „izmetiet savus tīklus.” Dievs grib, lai mēs strādājam. Ja tu vēlies dabūt maizes kukuli, tad sniedzies pēc tā. Dievs tev to rāda un dāvā, izstiep savu roku pēc tā, strādādams pēc tā sniedzies, tad tu to dabūsi. „Sava vaiga sviedros tev būs maizi ēst,” [1.Moz.3:19] saka pats Dievs. “Lai tev neriebjas grūts darbs un zemes kopšana, jo tā Visuaugstākais ir iekārtojis,” [Sīr.7:15] kā tas svētais Sīraks māca.

Ko dara skudras? Dodies pie skudrām, tu sliņķi, novēro viņu rīcību un mācies! Lai gan viņām nav nedz valdnieka, nedz priekšnieku, nedz citu kungu, viņas tomēr sagādā sev maizi vasarā un iekrāj sev barību ražas ievākšanas laikā. [Sal.pam.6:6-8] “Jo kas negrib strādāt, tam arī nebūs ēst.” [2.Tes.3:10]

Treškārt, uzlūko vēl Kungu Jēzu. Viņš atklājas kā Kungs, kas tevi mīlīgi uzrunā, kad tu esi ļoti nobijies vai noskumis. Pēteris, redzēdams lielo brīnumu, ka acumirklī viņa tīkls bija zivju pilns, izbijās, krita Jēzum pie kājām un sacīja: “Kungs, aizej no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks.”

Pēteris domāja, ka viņš nav cienīgs saņemt šādu lielu dāvanu no Kunga Jēzus, tādēļ, ka viņš ir grēcinieks. Citi cilvēki kļūst lepni, kad viņiem ir daudz mantas. Bet Pēteris atzīst Dieva dāvanu, zemojas, un uzskata, ka nav šis dāvanas cienīgs. Viņš lūdz, lai Kungs Jēzus izkāpj no laivas, sacīdams: „Kungs, aizej no manis.” Šim nabaga cilvēkam liekas, ka viņš labi darījis, tomēr viņš vairāk grēko. Bet ko dara Jēzus Kristus? Vai viņš kāpj ārā? Vai aizgāja? Ak nē! Viņš to uzrunā mīlestības pilniem vārdiem, lai tas tur drošu sirdi. Nebīsties, Viņš saka, tu gan esi grēcinieks, bet es esmu grēcinieku dēļ nācis pasaulē, lai tos darītu svētus.

Mans draugs, apdomā pareizi šos vārdus. Arī tev Jēzus Kristus saka: „Nebīsties.” Tev gan ir daudz grēku, bet „Tā Kunga rokā ir žēlastība, un Viņa ziņā ir pestīšanas bagātība.” [Ps.130:7] „Ņemies drošu prātu, mans dēls, tavi grēki tev piedoti.” [Mt.9:2] „Es – Es tas esmu, kas izdzēšu tavus noziegumus Manis paša dēļ un nepieminu tavus grēkus.” [Jes.43:25] Nebīsties, Es tevi esmu samierinājis [salīdzinājis] ar Dievu. Nebīsties arī savā nāves brīdī „Jo dzīvot tev ir – Kristus un mirt – ieguvums.” [Fil.1:21]

Tāpēc: