Piedzīvojumi nevietā

Pāvils pārceļas pāri un nonāk kādā pilsētā, kas šķiet ir visnepiemērotākā kādai sludināšanai, Fīlipa pilsēta. Tā ir Romas atvaļināto karavīru apmetne, tāda kā kara pilsētiņa, kur veterāniem, kas savus karus jau izkarojuši, savu naudiņu sapelnījuši, tiek piešķirta zeme, kur ir sacēluši savas mājas, tie ir diezgan rupji, brutāli ļaudis.

Kā mēs to vēlāk arī redzam, patvaļīgi, skarbi. Tai pašā laikā tādi, kuriem ir nauda un kuri tagad var dzīvot kādās izpriecās un priekos. Un ap viņiem tur šai pilsētā ir arī kādi tirgotāji un dažādu pakalpojumu sniedzēji. Un tie nav šādi tādi pakalpojumi, bet tādi, kas ir pa kabatai tikai ļoti turīgiem ļaudīm. Viņi pērk purpuru, pie viņiem tur visaugstākās kārtas zīlnieki. Kā mēs to lasām: arī kāda verdzene, kurai ir pītijas jeb kā mūsu tulkojumā teikts – zīlētājas gars, viņa bija nākusi no Delfiem, kur bija arī šis pitona jeb nākamo lietu atklāšanas dievu kults, un kur šīs pītijas delfu orākula vārdā pasludināja kādas nākamās lietas. Un viena no tām bija arī tur, Fiilipos.

Kad apustulis ar saviem palīgiem ierodas šajā vietā, viņš sastop tikai nedaudz jūdu sievietes. Šajā pilsētā pat nav sinagogas. Sagaidījušas sabatu, viņas skatās, kur pie upes varētu būt kāda lūgšanu vieta. Kā jūdi to darīja tanīs vietās, kur viņiem nebija sava dievnama, kur viņiem nebija savu skolotāju rabīnu. Un sabata dienā viņi tur satiek kādas nedaudz sievas, kas ir vai nu šo atvaļināto karavīru sievas, vai arī kā Lidija purpura tirgotāja no Tiapīras, kas šajā pilsētā meklēja gūt kādu peļņu, kurai tur ir kādi darījumi.

Un tad viņi sludina, ka Jēzus ir Kristus. Un katru reizi viņi atkal un atkal iet uz šo vietu un sludina. Un no šī nelielā pulciņa Lidija ir tieši tā, kas kļūst ticīga, un uzaicina apustuli savā namā un tad mēs redzam šo notikumu.

Kādu dienu apustulis ar saviem palīgiem, iedams uz lūgšanu vietu, satiek šo dēmona apsēsto verdzeni, kurai ir pitona gars, šis zīlētāja gars. Un mēs redzam šeit kaut ko tādu, ko mēs redzējām arī pie mūsu Kunga un Pestītāja. Ka tad kad vēl Jēzu nepazina cilvēki, pat ne rakstu mācītāji, ne farizeji, pat viņa mācekļi viņu īsti vēl nepazina, tad ļaunie gari viņu apliecināja. Viņi nevarēja klusēt aiz šausmām un bailēm. Tāpat kā dēmona apsēstais redzēdams Jēzu brēca: es zinu kas tu esi, tu esi Dieva Svētais.

Tāpat šī ļaunā gara apsēstā verdzene sauca: šie cilvēki ir Visaugstā Dieva kalpi, kas jums sludina pestīšanas ceļu.

Pirmajā brīdī šķiet visai labi vārdi. Tomēr mēs redzam, ka Dievs godu no ļaunajiem gariem nepieņem. Un, ja arī ļaunie gari kādreiz runā patiesus vārdus, tad tikai tāpēc, lai vēlāk vēl desmitkārt pieviltu. Jo tur, kur viņi kaut kādā veidā nespēj vairs stāvēt pretim Dieva spēkam, tur viņi meklē kaut kāda veidā nākt draudzē, gūtu kādu varu, un tad šo draudzi postītu.

Un tāpēc Pāvils saskaities kādu dienu pagriežas atpakaļ un runā uz šo verdzeni: Jēzus Kristus vārdā es tev pavēlu iziet no tās. Un ļaunais gars tūdaļ viņu atstāja, un šī verdzene zaudēja visas savas pravietiskās jeb zīlniecības spējas.

Tas bija reāls notikums. Viņas kungi, tur laikam bija kāds vesels pulks ar ļaudīm, kas bija sametuši naudu, lai varētu šādu ļoti vērtīgu verdzeni peļņas nolūkos nopirkt, redzēdami, ka zudusi viņu peļņas cerība satvēra Pāvilu un Sīlu un vilka tos līdz uz pilsētas laukumu pie pilsētas valdes, un pilsētas pārvaldienka priekšā novilkuši sacīja: šie cilvēki ir jūdi un rada nemieru mūsu pilsētā, sludinādami ieražas, ko mums romiešiem neklajas, ne pieņemt, ne piekopt. Un viss ļaužu pulks sacelās pret tiem. Un pilsētas pārvaldnieki tiem noplēsa drēbes un pavēlēja tos šaust rīkstēm.

Redziet cik dīvaini ir Dieva valstības ceļi, cik neparasti. Tur kur apustulis ar saviem biedriem bija pārstaigājis kādas pilsētas un sludinājis viņš varēja diezgan brīvi sludināt Dieva Vārdu. Un tomēr Jēzus atklādamies savam apustulim sacīja, tālāk tur neej, bet sūta apustuli uz kādu vietu, kur šķiet nekas nav darāms, kur neko nevar panākt, kur cilvēki gan dzird Dieva Vārdu, bet tikai retais tic, un kur pārējie, kas netic tikai pacieš, kaut kādā ziņā līdz laikam šo apustuļu sludināšanu, darbošanos, bet tikko rodas pirmā iespēja viņi uzreiz saceļas ar ārkārtīgu naidu.

Viss ļaužu pulks, viņus neizbiedēja ne tas, ka viņu verdzene bija sacījusi, ka viņi ir Visuaugstākā Dieva kalpi un sludina pestīšanas ceļu. Viņi pilnīgi kā apmāti, kā apsēsti metas virsū apustulim un viņa biedriem, noplēsa tiem drēbes un pavēlēja šaust ar rīkstēm.

Un pēc daudz sitieniem, mēs lasām, viņi tos iemet cietumā un pavēlēja cietuma sargam tos stingri apsargāt.

[Fragments no sprediķa, kas sacīts Biķeru draudzē]