Pāvests piesavinās dievišķu varu un autoritāti

Lai arī laicīgā nozīmē pāvestu vara reformācijas ietekmē ir mazinājusies un cilvēki vairs netiek fiziski nonāvēti un spīdzināti, tomēr garīgā ziņā pāvestības virzība uz varas un autoritātes pieaugšanu ne tikai nav mazinājusies, bet piecos gadsimtos pēc reformācijas ir ievērojami pieaugusi.

Pāvests kā toreiz, tā arī šodien nostāda sevi pāri pār visiem svētajiem un eņģeļiem un piesavinās dievišķu varu un autoritāti – arī šodien viņš ieceļ svēto kārtā un pasludina par īpašiem aizbildņiem dažādās dzīves vajadzībās tos, kas pēc nāves ir nonākuši debesīs (mēs gan, protams, nevaram īsti zināt, vai tie ir nonākuši debesis). Brīdi padomāsim, ko tas izsaka un nozīmē!

Ja pāvests ir tas, kurš iecel svēto kārtā kādus, viņaprāt, īpašus cilvēkus un uztic tiem pildīt specifiskus, gandrīz vai dievišķus aizbildņu amatus (jo tiem taču tādēļ būtu jābūt visur klātesošiem, jāsaprot visas valodas un jādzird visas siržu nopūtas, lai tie varētu pildīt šādus aizbildņu pienākumus), un šie pāvesta ieceltie svētie esot jāgodā un jālūdz palīgā dažādās vajadzībās, tad kurš ir augstāks – vai tas, kuru ieceļ svēto un aizbildņu kārtā, vai tas, kurš ieceļ Svēto un aizbildņu kārtā? Protams, tas, kurš ieceļ, proti, pāvests pats. Viņš savās pilnvarās paceļas pāri visiem svētajiem – arī pāri pašam Dieva Dētam!

Šeit būtu vietā pieminēt kādu evaņģēlijos aprakstītu notikumu, kurā Zebedeju māte (domājams, Jēzus mātes māsa) ar saviem dēliem – apustuļiem Jēkabu un Jāni (domājams, Jēzus brālēniem) – nāca pie Jēzus un lūdza: “Saki, tai šie abi mani sēd Tava valstībā viens Tev pa labo, otrs pa kreiso roku!”, bet Jēzus viņiem atbildēja: “[..] sēdēt pie Manas labās un kreisās rokas – to dot Man nepiederas; tas pienākas tiem, kam Mans Tēvs to sagādājis.”” (Mt.20:20, 23) To, ko Jēzus savas zemes dzīves laikā nebija tiesīgs darīt un nedarīja, to Romas pāvests savas zemes dzīves laikā atjaujas darīt, ieceldams svēto un aizbildņu kārtā kādas personas.

Protams, šāda pāvesta augstprātīgā “rosīšanās” pa debesīm – svēto un aizbildņu iecelšana – ir Visvarenā Dieva priekšā muļķīga un smieklīga, bet gandrīz visa pasaule arī mūslaikos noskatās uz to ar dziju godbijību un cieņu; šajā lieta skaidri parādās pāvesta pretenzijas uz “baznīcas valdnieka” varu un autoritāti, kā arī šīs varas un pretenziju viltus un melīgums.

Diemžēl šajā virziena Romas baznīca vara kopš Lutera laikiem ir krietni vien progresējusi. Ja jau pāvests, uz zemes būdams, uz spēj noteikt lietas debesīs, tad vēl jo vairāk viņam tas jāspēj uz zemes! Lutera laikā un ilgi pēc tam par pavesta autoritāti un nemaldību Romas baznīcā vēl tikai diskutēja (tolaik Romas baznīcā bija divas nesamierināmas teologu nometnes – pāvesta autoritātes un koncilu autoritātes piekritēji (Roma un Parīze)), bet šodien pavests Romas baznīca ir jau pasludināts par visaugstākās varas nesēju baznīcā, turklāt kā nemaldīgs mācības un morāles jautājumos.

To – salīdzinoši nesen – pasludināja Pirmais Vatikāna koncils 1870. gadā, un kopš tā laika par šo jautājumu Romas baznīcā ir izbeigtas visas diskusijas. Tādējādi Luteram šodien būtu vēl lielāks iemesls nekā reformācijas laikā pāvestību dēvēt par antikristīgu un pāvestu – par antikristu.

[Pārpublicēts no laikraksta Svētdienas Rīts]