Paul Gerhardt: Iet lēnprātīgais Dieva Jērs

Iet lēnprātīgais Dieva Jērs, Kas Tēva prātu zina,
Tam uzlikts mūsu grēku mērs, Kas viņam jālīdzina.
Viņš iet, līdz spēki izsīkt sāk, Klāj sviedri To un gurdums nāk,
Kad nāves brīdis klātu. Tur mocīts, zaimots, nopulgots,
Un pat pie krusta pienaglots, Viņš cieš ar labu prātu.

Mans prāts, kamēr es dzīvošu, Tev piederēs ar vienu.
Tu mans, es Tevi mīlēju Un sirdī Tevi sienu.
Tu gaisma man un dzīvība, Lai salūst sirds man miršanā,
Tu mana sirds tad kļūsi! Mans augstais gods, še esmu es
Kas Tava bērna vārdu nes. Es Tavs un Tu mans būsi.

Es dienu nakti dziedāšu Par Tavu mīlestību,
Tev miesu, dvēseli nodošu Ar karstu pateicību.
Es dzīvodams Tev dzīvošu Par godu un par teikšanu
Un piemiņā to likšu, Ko Tu man labu darījis
Un, mokas ciezdams, pelnījis, Kamēr pie Tevis tikšu.

Un kad man beidzot vēlēts kļūs Uz Debess valsti doties,
Man Tavas asins rota būs, Ko godam izgreznoties.
Ļauj šajā rotā ietērpties, Kad Tavā priekšā stāvu, Dievs,
Un skats Tavs mani rauga. Bet, Dieva Jērs, to lūdzos sev;
Ļauj man blakus stāvēt Tev, Pie sava īstā drauga!