Pastarā tiesa

“Bet, kad Cilvēka Dēls nāks Savā godībā un visi eņģeļi līdz ar Viņu, tad Viņš sēdēs uz Sava godības krēsla. Un visas tautas tiks sapulcētas Viņa priekšā; un Viņš tās šķirs, kā gans šķir avis no āžiem, un liks avis pa Savu labo, bet āžus pa kreiso roku. Tad Ķēniņš sacīs tiem, kas pa labo roku: nāciet šurp, jūs Mana Tēva svētītie, iemantojiet Valstību, kas jums ir sataisīta no pasaules iesākuma. Jo Es biju izsalcis un jūs esat Mani paēdinājuši; Es biju izslāpis un jūs esat Mani dzirdinājuši; Es biju svešinieks un jūs esat Mani uzņēmuši. Es biju pliks un jūs esat Mani apģērbuši; Es biju slims un jūs esat Mani apmeklējuši; Es biju cietumā un jūs esat nākuši pie Manis. Tad taisnie atbildēs Viņam un sacīs: Kungs, kad mēs esam Tevi redzējuši izsalkušu un Tevi paēdinājuši? Vai izslāpušu un Tevi dzirdinājuši? Kad mēs esam Tevi redzējuši kā svešinieku un Tevi uzņēmuši? Vai pliku un Tevi apģērbuši? Kad mēs esam Tevi redzējuši slimu vai cietumā un nākuši pie Tevis? Tad Ķēniņš tiem atbildēs un sacīs: patiesi Es jums saku: ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši. Tad Viņš arī sacīs tiem, kas pa kreiso roku: eita nost no Manis, jūs nolādētie, mūžīgā ugunī, kas sataisīta velnam un viņa eņģeļiem. Jo Es biju izsalcis un jūs neesat Mani paēdinājuši; Es biju izslāpis un jūs neesat Mani dzirdinājuši. Es biju svešinieks un jūs neesat Mani uzņēmuši; Es biju pliks, un jūs neesat Mani apģērbuši; Es biju slims un cietumā un jūs neesat Mani apmeklējuši. Tad tie arīdzan Viņam atbildēs un sacīs: Kungs, kad mēs esam Tevi redzējuši izsalkušu vai izslāpušu, vai kā svešinieku, vai pliku, vai slimu, vai cietumā un neesam Tev kalpojuši? Tad Viņš tiem atbildēs un sacīs: patiesi Es jums saku: ko jūs neesat darījuši vienam no šiem vismazākajiem, to jūs arīdzan Man neesat darījuši. Un tie ieies mūžīgā sodībā, bet taisnie mūžīgā dzīvībā.” [Mt.25:31-46]

Svētie Raksti daudzviet māca, ka visas lietas šajā pasaulē virzās pretī galam un Pastarās tiesas spriedumam. Šo patiesību mēs atzīstam katru svētdienu apliecinot ar Nīkajas ticības apliecības vārdiem, ka Kristus “atkal atnāks tiesāt dzīvos un mirušos”, Tiesāti tātad tiks visi cilvēki gan ticīgie, gan neticīgie, gan dzīvie, gan mirušie. “Mums visiem jāparādās Kristus soģa krēsla priekšā, lai ikviens saņemtu, ko, miesā būdams, darījis – labu vai ļaunu,” raksta Pāvils 2. Vēstulē korintiešiem.

Šodien mēs uzklausīsim to, kā pats Jēzus apraksta Pastaro tiesu. Vispirms noskaidrosim jautājumu par pašu Tiesnesi.

Lasot evaņģēlijus, mēs iesākumā redzam Jēzu kā silītē guļošu bērniņu un beigās kā krustā sistu, mirstošu, ciešanu pārņemtu viru. Taču šīsdienas tekstā mēs redzam Viņu nākam godībā, visā dievišķajā varenibā un spēkā. Atklāsmes grāmatā Jānis apraksta paaugstināto Kristu: “Viņa galva un mati bija kā sniegbalta vilna, Viņa acis kā uguns liesmas, Viņa kājas līdzīgas zelta metālam, krāsnī kausētam, un Viņa balss kā lielu ūdeņu balss.” Un, “kad es redzēju Viņu”, raksta Jānis, “es nokritu pie Viņa kājām kā miris.” Šādi paaugstinātā Kristus priekšā jutās Viņa mīļākais māceklis.

Kaut aptuveni, bet mēs varam nojaust – kā Viņa priekšā jutīsies Viņa ienaidnieki. Par to domājot, Vēstules ebrejiem autors izsaucas: “Briesmīgi ir krist dzīvā Dieva rokā!” Briesmīgi tādēļ, ka Dievs zina pilnīgi visu, ko cilvēks šeit uz zemes darījis – katru viņa domu, vārdu un darbu. Turklāt Dievs zina arī ikvienu cilvēka motīvu, tas ir tieši to, kāpēc cilvēks vienu vai otru darbu ir darījis. Dieva priekšā nekas nav apslēpjams. Tādēļ Jānis Atklāsmes grāmatā raksta: “Es redzēju lielu baltu goda krēslu un To, kas tanī sēdēja; no Viņa vaiga bēga zeme un debess, un tiem nebija kur palikt.” Tas norāda ne tikai uz grēcinieka bailēm no Dieva, bet arī uz to, ka nevienam nav iespējams izbēgt no Dieva tiesas.

To zināja jau dižais jūdu ķēniņš Dāvids: “Kurp lai es aizeju no Tava Gara, un kurp lai es bēgu no Tava vaiga?” Viņš vaicā un ir spiests atzīt, ka ne debess, ne elle, ne tālas zemes, ne gaisma, ne tumsa nespētu kalpot par patvērumu no Dieva. Un apustulis Jānis, pravietiski raudzīdamies nākotnē, saka: “Es redzēju mirušos, lielos un mazos, stāvam goda krēsla priekšā.” Tā nenovēršami piepildīsies Jēzus vārdi, ka “visas tautas tiks sapulcētas Viņa priekšā.”

Visas tautas nozīmē visu cilvēci, bez izņēmumiem. Cilvēce tiks sadalīta divās daļās avis un āžos. Un tad, raksta Jānis Atklāsmes grāmatā: “Grāmatas tika atvērtas. Tika atvērta vēl cita grāmata, tā ir dzīvības grāmata. Mirušie tika tiesāti pēc tā, kas rakstīts grāmatās, pēc viņu darbiem.”

Vispirms Jēzus aicinās sava “Tēva svētītos.”

Šī Tēva svētība nozīmē visu žēlastību, ko Viņš sniedzis grēciniekiem Jēzus vārdā. Tās ir visas Viņa žēlastības, piedošanas, dzīvības un pestīšanas dāvanas, kas grēcinieku dara svētu un spējīgu darīt labus darbus. “Iemantojiet Valstību”, sacīs Jēzus, “Tēva svētītajiem.” Tas nozīmē, ka Viņš runās ar tiem kā ar mantiniekiem, kam jāsaņem mantojums. Pasaulē viņi bija prinči, kas nesa neredzamo ticības kroni, bet nu viņi tiks pasludināti par ķēniņiem un saņems savu valstību. Tā piepildīsies Kristus vārdi: “Tiem, kas uzvar, Es došu sēdēt pie manis uz mana goda krēsla.” Kristus būs ķēniņu ķēniņš un kristieši kā ķēniņi valdīs kopā ar Viņu. Kā mēs visi to esam mācījušies Katehismā, kur Luters raksta, ka Kristus mani ir atpircis, lai

es Viņam piederu, Viņa valstībā dzīvoju, Viņam kalpoju mūžīgā taisnībā, nenoziedzībā un svētībā, tāpat kā Viņš pats augšāmcēlies no miroņiem, dzīvo un valda mūžīgi.

Dievs šo valstību saviem ļaudīm sagatavojis jau no pasaules iesākuma, un tā tiek dāvāta visiem ticīgajiem, kas mīl un paklausa savam Ķēniņam.

Viņu darbi ir tie, kas liecina par viņu neredzamo ticības kroni. Ticība savam Kungam ir izpaudusies kā mīlestība pret Viņu. Paši ticīgie to pat neapzinās. Ar izbrīnu tie jautā Jēzum: “Kad mēs esam Tev darījuši visus šos labos darbus?” Tas norāda, ka jebkāda liekulība un paštaisnība viņiem ir sveša. Vienīgais darbs, uz kuru tie paļāvās, bija Kristus darbs. Taču, tiklīdz saņēmuši piedošanu, ticīgie, paši to neapzinādamies, ir kalpojuši Kristum ar pavisam vienkāršiem mīlestības darbiem, un nu šie darbi tiek svinīgi pasludināti visa universa priekšā: “Ко jūs esat darījuši vienam no šiem maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši.” Tā Kristus šeit norāda uz ticību, kas ir motivējusi visus ticīgo darbus. Labos darbus viņi nav darījuši paši sevis dēļ. Ne tādēļ, lai ar tiem ko nopelnītu Dieva priekšā, nedz arī, lai lepotos cilvēku priekšā. Klusi un nemanāmi viņi no savas ticības ir darījuši darbus Kristus dēļ, Kristum par godu. Un tagad Kristus atzīst, ka šie darbi ir darīti Viņam pašam, pat ja tie ir bijuši visniecīgākie darbi, ko pasaulē neviens nav ievērojis. Lūk, piemērs: Kādā Ķīnas cietumā savas ticības dēļ bija ieslodzīti divi kristieši. Kamerā bija ļoti auksts un viņiem bija tikai plānas segas. Viens no ieslodzītajiem raudzījās uz otru aukstumā drebošo brāli. Te pēkšņi viņam prātā iešāvās satraucoša doma – ja tas otrs būtu Kristus, vai tu atdotu Viņam savu segu? Jau pēc brīža viņa sega sildīja aukstumā trīcošo vīru. Nākamajā dienā ieslodzītajiem izsniedza vairāk segu. Šādi ir ticīgā darbi un šo darbu motīvi un – Kristus atbilde uz tiem. Šie darbi ir pilnīgi nesavtīgi, kristietis pat nemana, ka viņš tos dara, tie viņam ir kā elpot, gulēt un ēst. Visu, ko viņš dara, viņš dara tam Kungam, jo, vienalga, – dzīvs vai miris – viņš pieder tam Kungam.

Turpretī tos darbus, kas darīti no augstprātīgas lepnības, bez ticības, Kristus vienkārši noraida. Ja “Tēva svētītajiem” Viņš teiks – “Nāciet šurp” – tad “nolādētajiem” Viņš sacīs – “Eita nost no manis”. Ja svētītie brīnījās “kad mēs Tevi esam redzējuši kā svešinieku un Tevi uzņēmuši? Vai pliku un Tevi apģērbuši?” Tad nolādētie brīnīsies – “kad mēs esam Tevi redzējuši izsalkušu vai izslāpušu, vai kā svešinieku, vai pliku, vai slimu, vai cietumā un neesam Tev kalpojuši” Tad Kristus tiem atbildēs: “Ko jūs neesat darījuši vienam no šiem vismazākajiem, to jūs arīdzan Man neesat darījuši.”

Ticības trūkums lāstam pakļauto cilvēku spiež kalpot tikai sev. Viņš pat nespēj saprast to, kas ir nesavtīgs. Neatgriezies cilvēks pat tad, kad viņš izliekas kalpojam Dievam, patiesībā kalpo pats sev. Viņa Dievs ir vēders, un viņš kalpo savam godam, lepnībai, pašlabumam un savām iekārēm. Šādi ir neticīgo jeb āžu darbi. Tie ir ļaudis, kas ar vien noraida Jēzū Kristū sniegto Dieva žēlastību un tāpēc nekad nespēj darīt labus darbus un iemanto Dieva lāstu. Pat tad, ja tie visu savu mantu izdala nabagiem un ļauj sevi sadedzināt, tie kalpo paši sev, nevis Dievam. Pretēji svētītajiem, kas ir Jēzum pa labo roku, tātad godībā, šie cilvēki ir Jēzum pa kreisi, kas nozīmē negodā. Pretēji svētītajiem, kas saņem Debesu valstības mantojumu, viņi saņems – elles sodu, kas “sataisīta velnam un viņa eņģeļiem.” Elle nav izdomāta vieta, bet tā ir mūžīgu, nebeidzamu ciešanu realitāte, kā to apstiprina pats Jēzus. Tur ir kaukšana un zobu tricēšana, un nerimstoši degoša uguns. Taču elle nekad nav bijusi domāta cilvēkiem. Tā tika radīta “velnam un viņa eņģeļiem”. Tomēr tur nokļūs arī tie cilvēki, kas Kristus vietā būs izvēlējušies velnu. Kopā ar savu tumsas kungu “tie ieies mūžīgā sodībā”.

Tagad visi rēķini tiks nokārtoti un taisnība triumfēs. Nolādētie saņems pēc saviem neticības darbiem, bet svētītie pēc saviem ticības darbiem. Tā mūžīgais Gans nošķirs ticīgās avis no neticīgajiem āžiem. Tagad, kad jūs no Dieva vārda esat mācījušies, kāds ir ticības ieguvums un neticības lāsts, saņemiet ar ticīgām sirdīm Altāra Sakramentā sniegto piedošanu. “Un visu, ko vien jūs darāt vārdos vai darbos, to visu darait Kunga Jēzus Vārdā, pateikdamies Dievam Tēvam caur Viņu.” Āmen.