Pāreja no ticības uz skatīšanu
Te vēlreiz nonākam pie 1. vēstules korintiešiem 13. nodaļas “Mīlestības augstās dziesmas”.
Apustulis Pāvils šajā kopsakarībā 12. pantā apraksta pāreju no pravietiskas runas un runāšanas mēlēs, tātad, no runāšanas un klausīšanās, uz skatīšanu. Tas attiecas uz atziņu, zināšanām un visu, kas šajā mūsu tagadnē ir tikai “pa daļai”, tātad, fragmentārs. Līdzības norāda uz pāreju no bērna uz vīra kārtu cilvēka personības nobriešanas gaitā. Tad optiski šis gājums tiek turpināts ar pāreju no mīklaina, neasa un apgriezta spoguļattēla uz skaidru skatu “vaigu vaigā”.
Te mums jādomā par to, ka cilvēks var skatīt Dievu vaigu vaigā tikai, iziedams cauri nāvei (1.Tim.6:16; 2.Kor.3:12–18; 2.Moz.33:20; Jes.6:5). Kas notiek šajā atziņas pārejā no ticības uz skatīšanu, tas mūsos tomēr ir jau noticis – arī tad, ja mēs, iespējams, to neapzināmies vai bieži vien to aizmirstam: “..bet tad atzīšu pilnīgi, kā es pats esmu atzīts”.
Ticība Jēzum Kristum, cerība uz Dieva valstības nākšanu un mīlestība kā kopība ar Dievu Jēzū Kristū – tas ir ceļš no ticības uz skatīšanu, kas mums pavērts Jēzū Kristū un pa kuru mūs ved Dieva vārds.
Ieskaties