Pārbaudīsim savu mīlestību pret Kristu

“Jēzus viņam atbildēja: “Kas Mani mīl, tas Manus vārdus turēs, un Mans Tēvs to mīlēs, un mēs nāksim pie viņa un ņemsim pie viņa mājas vietu. Kas Mani nemīl, tas netur Manus vārdus; bet tie vārdi, ko jūs dzirdat, nav Mani, bet Tēva, kas Mani sūtījis.” (Jņ.14:23-24)

Šim apgalvojumam ir jāpievērš īpaši liela uzmanība. Kungs Kristus visu pārējo piedēvē ticībai, bet šeit Viņš nesaka: “Kas Man tic,” bet gan: “Kas Mani mīl.” Bet pat ar to nepietiek! Viņš piebilst: “Tas Manus vārdus turēs, un Mans Tēvs to mīlēs, un mēs nāksim pie viņa un ņemsim pie viņa mājas vietu.” Tas nozīmē, ka indivīds, kas Viņu mīl, tiks padarīts par Baznīcas locekli.

Jēzus šeit nesaka, ka patiesa ticība nav pietiekama, lai padarītu cilvēku par Baznīcas locekli, jo citur Rakstos Dieva iemājošana tiek piedēvēta tieši ticībai un tad šādam cilvēkam ir gan piederība Baznīcai, gan pestīšanai. Tomēr šeit Kristus uzsver, ka ne katra ticība padara cilvēku par Viņa Baznīcas locekli. Ar sirds bezspēcīgajām iedomām un prāta mirušajām zināšanām nepietiek. Tā vietā der ticība, kurā dievišķs dzīvs spēks maina cilvēka sirdi, padarot to maigāku un piepildot gan ar svētu nepatiku pret katru grēku, gan ar mīlestību pret Kristu. Šī mīlestība nesastāv tikai no vārdiem; tā ir iekšējs, dzīvs impulss, kas atklājas arī darbos. Tā ir mīlestība, kas dod cilvēkam gan spēju gribēt, gan spēju turēt Kristus Vārdu, to darot un novedot līdz galam. Tāpēc Kungs piebilst: “Kas Mani nemīl, tas netur Manus vārdus.” Šāds cilvēks nevar būt Dieva mājoklis jeb Viņa Baznīcas loceklis.

Ne tikai pagāni, jūdi un musulmaņi nepieder Kristus Baznīcai. Citi, kas tāpat nepieder, ir visi tie, kas ārēji atrodas Baznīcā, bet nepaliek Kristus mīlestībā un netur Viņa Vārdu. Līdzīgi kā no akmeņiem celtas baznīcas ēkā ir daudz kas tāds, kas tai nepieder – piemēram, dekorācijas, aprīkojums vai kāds kaunpilns traips –, tāpat arī kristīgās Baznīcas garīgajā namā var atrasties cilvēki, kas tai nepieder. Šādi cilvēki var būt Baznīcā savu dāvanu dēļ vai tāpēc, ka viņi meklē cienījamu dzīvi, bet, ja viņi nemīl Kristu un netur Viņa Vārdu, viņi nav Baznīcas daļa. Viņi ir tikai instruments, un, ja viņi dzīvo tā, kā nepiedienas kristiešiem, tad viņi ir tikai apkaunojošs traips.

Kristīgā Baznīca ir kā labības lauks. Nezāles aug līdzās kviešiem. Tāpat kā kvieši, arī nezāles bieži vien veido krāsainu skatu. Rasa no debesīm tās samitrina, saule apspīd tos, un tie nobriest ražas novākšanai. Tāpat daudzi cilvēki ir tikai nezāles Baznīcas kviešu laukā. Viņi tai nepieder, lai gan viņus, tāpat kā patiesos locekļus, samitrina Evaņģēlija debesu rasa, apspīd mūžīgās patiesības saules stari un tā nobriedina mūžīgajai ražai. Tāpat kā nezāles ražas novākšanas laikā, kas netiek ievestas šķūņos, tiek sasietas saišķos un iemestas krāsnīs, tāpat būs arī tiem, kas nemīlēja Kristu un neturēja Viņa Vārdu. Viņi, iespējams, ir kristīti, viņi, iespējams, ir pazinuši Kristu, viņi, iespējams, ir attīstījuši sava veida ticību Viņam un pat ir dzīvojuši ārēji godājamu kristīgu dzīvi. Bet kādu dienu viņi tiks iemesti elles ugunīgajā krāsnī.

Netapsim pārdroši par savu piederību kristīgajai Baznīcai. Tā vietā pārbaudīsim savu mīlestību pret Kristu un uzticību Viņa vārdam, lai, kad pakrītam, mēs atkal varētu piecelties patiesā grēku nožēlā un atgriezties pie nopietnas mīlestības. Lai, tad, kad atskanēs sauciens “Līgavainis nāk!” (Mt.25:6), mēs varētu celties ar prieku un sekot Viņam triumfējošās Baznīcas kāzu zālē.