Par visbriesmīgāko ķecerību

Mums jāpieņem ticībā tā vienkāršā Svēto Rakstu patiesība, ka Baznīca ir Kristus miesa tikpat noteikti, kā tā ir Dieva ļaudis, lai kāda arī nebūtu Kristus miesas, kas ir baznīca, saistība ar patieso Kristus miesu, kuru mēs saņemam sakramentā.

No tā izriet, ka, ja pastāv dziļa sakarība starp altāra sakramentu un baznīcu, tad sakramenta sagraušana neizbēgami noved pie baznīcas sagraušanas. Tas ir iemesls, kāpēc Cvinglijs un citi “sakramentārieši” Luteram bija baznīcas izpostītāji, ar kuriem nevar būt nekāda ekleziāla vienība.

Ja apustulis atzina tikai to Garu, kurš apliecina “Jēzu Kristu miesā nākušu” (1.Jņ.4: 2), bet pret inkarnācijas noliegumu attiecās kā pret antikrista manifestāciju, tad Luters apzinājās sevi pilnībā tādā pat situācijā iepretim miesas un asins noliedzējiem Vakarēdienā. Viņam inkarnācija un Kristus patiesā klātbūtne sakramentā sader tik cieši kopā, ka viņš ticēja, ka inkarnācija netiek vairs pareizi mācīta tur, kur patiesā klātbūtne tiek noliegta, un, pierādot savu viedokli, viņš atsaucās uz “inkarnācijas apustuļa” Jāņa evaņģēliju.

Ņemot vērā kristoloģisko kontraversi, kura sešpadsmitajā gadsimtā bija cieši saistīta ar Vakarēdiena jautājumu, nevar noliegt, ka doktrinālās atšķirības Vakarēdiena jautājumā sniedzās dziļi kristoloģijā. Luters uztvēra reformātu noliegumu, ka Kristus dievišķā daba saistās ar cilvēciskiem atribūtiem un otrādi, kā bibliskā Kristus iznīcināšanu. Kad to, ka Dieva Dēls ir miris par mums, Cvinglijs nosauca par αλλοίωσης* *, jo vienīgi cilvēciska būtne varot mirt, tad Luters nosauca šo Kristus personas sadalīšanu par visbriesmīgāko ķecerību, kāda jelkad bijusi, un viņš vaicāja:

“Kura kristieša sirds gan var uzklausīt vai paciest šādu mācību? Patiesi, caur to visa kristīgā ticība un visas pasaules pestīšana un visas lietas tiek paņemtas prom un ir nolādētas. Jo tas, kurš ir pestīts tikai caur cilvēcību, nav pestīts vispār.”

Un Luters turpina:

“Kas attiecas uz mani, tad es uzskatu Cvingliju par nekristīgu ar visu viņa mācību, jo viņš neapliecina nevienu daļu no kristīgās ticības pareizi, un viņš tagad ir kļuvis septiņas reizes sliktāks nekā tad, kad vēl bija pāvesta sekotājs… Es šo apliecinu tāpēc, lai būtu bez vainas Dieva un visas pasaules priekšā, jo man nav nekādas līdzdaļas Cvinglija mācībā un, patiesi, nekad ari tādas nebūs.”

To var saprast vienīgi tad, kad apzinās to bezdibeni, kuru Luteram vajadzēja skatīt, kad viņš vēroja Cvinglija un Bucera (kurš vēlāk kļuva par Kalvina skolotāju) teoloģiju, to teoloģiju, kura pieņemas spēkā un kura ir efektīvi iekarojusi moderno protestantismu; teoloģiju, kurā inkarnācija vairs netiek ņemta nopietni. Jo mūžīgā Vārda inkarnācija paliek tikai tukša runa tur, kur mūžīgais Vārds paliek ārpus miesas un kur Dievcilvēks kopš savas paaugstināšanas savā cilvēciskajā miesā nav vairs klāt pie savas baznīcas.

Tur, kur tā ir noticis, sakramenti ir pamesti novārtā. Kristība, kurā viss cilvēkā, viņa dvēsele un miesa, ir aprakts kopā ar Kristu nāvē (Rom.6:4), lai viss cilvēks var augšāmcelties, gan dvēsele, gan miesa, un tas kļūst par miesiskas pārtapšanas simbolu. Un Vakarēdiens bez patiesas Kristus miesas un asins klātbūtnes nav vairs Jaunās Derības sakraments. Tas kļūst par svinēšanu, kurā nenotiek nekas cits kā tas, kas minēts Mateja evaņģēlijā. 18:20, kur divi vai trīs ir kopā Kristus vārdā. Taču, kur Vakarēdiens tiek pazaudēts, tur arī baznīca tiek pazaudēta. Pat tādā gadījumā., ja tā patur savu ārējo organizāciju, pat nelūkojoties uz to, tā vairs nav Jaunās Derības baznīca, Dieva tauta, Kristus miesa un paliek vienīgi reliģiska sabiedrība.

* – “pārmaiņa, samainīšana” – Cvinglijs šo terminu attiecībā uz Kristu lieto tādā nozīmē, ka Rakstu izteikumi pārmaina savu reālo nozīmi, un tur, kur tie attiecina dievišķas lietas uz Kristu kā cilvēku (piem. visvarenība, pilnīga zināšana, ilokalitāte u.c.), šie izteikumi būtu jāattiecina vienīgi uz Viņa dievišķību, un arī otrādi.