Par Svēto Kristību

Mācība par Svēto Kristību, salīdzinot ar citiem sakramentiem, gadsimtu gaitā bija vismazāk cietusi. Tādēļ Luters savā darbā Par Baznīcu Bābeles gūstā vēl varēja slavēt Dievu, ka tas savā žēlastībā “vismaz šo vienu sakramentu savā baznīcā saglabājis neaptraipītu un nesaindētu ar cilvēku izdomātiem noteikumiem”.

Taču jau pēc dažiem gadiem Svētais Kristības sakraments tika apdraudēts no anabaptistu puses, kas noliedza bērnu kristīšanu. Arī Cvinglijs un viņa piekritēji Platona filozofisko ideju ietekmē uzskatīja, ka Dievs nevar būt klātesošs tādā vienkāršā lietā kā Kristības ūdens. Tādējādi viņi Kristību vairs neuzskatīja par Dieva, bet cilvēku darbu – ticības apliecinājumu un derības slēgšanu ar Dievu. Šāds viedoklis tomēr ir klajā pretrunā ar apustuļa Pētera vārdiem, kurš savā pirmajā vēstulē 3:21 uzsver, ka pati Kristība ir tā, kas glābj. Tādēļ Luters Mazajā katehismā uz jautājumu – Kas ir Kristība? – atbild:

“Kristība nav tikai ūdens vien, bet tāds ūdens, kas Dieva pavēlē ietverts un ar Dieva vārdu savienots.”

Tā Luters noraida arī mūsdienās pastāvošo neticību, kas Kristībā nesaskata neko vairāk kā senu, jauku cilvēku tradīciju. Svētajā Kristībā noteicošais nav mūsu vārds. Kristība nav cilvēku izgudrojums. Noteicošais tajā ir trīsvienīgā Dieva vārds, kas ietver arī Viņa autoritāti un klātbūtni. Pamatojoties Kristus pavēlē, līdz ar ūdeni un vārdiem: “Es tevi….. kristīju Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā,” kristāmajam tiek dāvāts Dieva vārds.