Par miesas naidu pret Dievu

Pāvils Rom. 7:15 un Gal. 5:17 māca, ka svētajos un dievbijīgajos norisinās spēcīga miesas un Gara cīņa, tā ka viņi nespēj darīt to, ko grib.

Es no šiem apustuļa vārdiem esmu izdarījis šādu secinājumu: ja cilvēka daba ir tik ļauna, ka pat tajos, kuri ir atdzimuši Garā, tai ne tikai nav tieksmes uz labo, bet tā ir naidīga un cīnās pret Garu, kā gan tiem, kuri vēl nav atdzimuši, joprojām palikdami vecajā cilvēkā, pakļautībā un kalpībā velnam, varētu būt tieksme uz labo?

Pāvils nerunā tikai par rupjām tieksmēm, bet viņš par miesas darbiem uzskata arī ķecerību, elku kalpību, ķildas un nevienprātību, kas taču valda cilvēka augstākajos spēkos, proti, prātā un gribā. Ja nu miesa ar šīm savām tieksmēm cīnās pret Garu arī svētajos, cik daudz vairāk tā cīnās pret Dievu bezdievjos un cilvēka brīvajā gribā! Tādēļ Pāvils Rom. 8:7 runā par miesas naidu pret Dievu. Es saku: man gribētos redzēt, kā šis pierādījums tiek atspēkots? Kā brīvo gribu ir iespējams pret to aizstāvēt?

Es pats par sevi varu sacīt: ja arī tas varētu notikt, es tomēr negribētu, lai man tiktu dota brīva griba vai arī lai manā rokā paliktu kas tāds, ar ko es pats varētu tiekties pēc savas pestīšanas. – Ne tikai tādēļ, ka es nespētu pastāvēt pret tik daudzām briesmām un dažādu veidu pretestību, pret tik daudziem velna uzbrukumiem un nespētu šo ieroci savā rokā noturēt, jo viens velns ir spēcīgāks par visiem cilvēkiem kopā, un šādi neviens cilvēks neiemantotu pestīšanu, bet arī tādēļ, ka pat tad, ja nebūtu nekādu briesmu, pretestības, nedz velnu, es tomēr būtu spiests pastāvīgi tiekties pēc kaut kā nezināma un grābstīties pa gaisu, jo arī mana sirdsapziņa – pat tad, ja es dzīvotu un strādātu mūžīgi, – nekad nebūtu droša un pārliecināta par to, cik daudz ir jāpaveic, lai gandarītu Dievam. Jo arī ar katru pilnīgu darbu tomēr paliktu sirdsapziņas bailes: vai Dievam šis darbs ir tīkams, vai varbūt Viņš prasa ko vairāk? To pierāda visu darbu darītāju pieredze, un arī es pats, sev par lielu postu, daudzus gadus esmu to mācījies.

Tagad, kad Dievs manu pestīšanu ir izņēmis no manas gribas rokām un paturējis Savā, apsolīdams, ka Viņš grib mani glābt ne ar manu skriešanu un darbošanos, bet ar Savu žēlastību un žēlsirdību, es esmu drošs un pārliecināts, ka Viņš ir uzticams un man nemelos.