Par dzīvo Kungu

Turoties pie sava aicinājuma sludināt augšāmcelto Jēzu Kristu, baznīca dod nāvējošu triecienu iznīcināšanas garam.

Taču ierobežojošais un kārtojošais spēks baznīcu uzskata par sabiedroto; un visas vēl palikušās kārtības sastāvdaļas cenšas atrasties baznīcas tuvumā.

Taisnīgums, patiesība, zinātne, māksla, kultūra, cilvēcība, brīvība un patriotisms pēc ilgiem klejojumiem atgriežas pie savas izcelsmes.

Jo vairāk baznīca turas pie sava centrālā vēstījuma, jo efektīvāka tā ir. Baznīcas ciešanas ir daudz vairāk bīstamākas iznīcināšanas garam nekā politiskā vara, ko tā joprojām var paturēt.

Tomēr baznīca ar savu vēsti par dzīvo Kungu Jēzu Kristu skaidri parāda, ka tai nerūp tikai pagātnes mantojuma saglabāšana.

Tas īpaši liek varas turētājiem ieklausīties un mainīt savus uzskatus. Baznīca neatstumj tos, kas nāk pie tās un tiecas būt tās tuvumā.

Baznīca atstāj pasauli Dieva pārziņā, lai Dievs ļauj gūt panākumus varas glabātājiem un lai baznīca (saglabājot savu atšķirību pievienojoties patiesai savienībai ar šīm varām) var nodot nākotnei vēsturisko mantojumu, kas nes priekšteču svētību un vainu.