Par cilvēku muļķību

Muļķība – labajam ir daudz bīstamāks ienaidnieks nekā ļaunprātība. Pret ļaunprātību mēs varam protestēt, varam to atmaskot vai novērst ar spēku. Ļaunprātība arvien nes pati sevī savas iznīcības sēklu, jo tā cilvēkiem liek justies, nu, vismaz neērti, ja ne vēl ļaunāk.

No muļķības mūs nesargā nekas. Pret to nelīdz nedz protesti, nedz spēks, un arī prāta izvirzītie argumenti neatrod dzirdīgas ausis. Kaut arī fakti ir pretrunā ar personiskajiem aizspriedumiem, nav taču nekādas vajadzības tiem ticēt, un, ja tie nav noliedzami, tos var vienkārši nobīdīt malā kā izņēmumus. Tā, lūk, muļķis salīdzinājumā ar nelieti arvien jūtas apmierināts pats ar sevi. Un viņš var kļūt bīstams, jo ir ātri sakaitināms un tad pāriet uzbrukumā.

Tātad pret muļķību jābūt daudz uzmanīgākiem nekā pret ļaunprātību. Mēs nekādā gadījumā nedrīkstam censties pārliecināt un saukt pie prāta muļķi, jo tas ir reizē bezjēdzīgi un bīstami. Lat atrastu veidu, kā vispareizāk izturēties pret muļķību, būtiski ir saskatīt tās īsto seju. Ir taču skaidrs, ka muļķība ir drīzāk morāles, nevis prāta nepilnība. Daudzi cilvēki ar spēcīgu intelektu tomēr ir saucami par muļķiem, bet citus cilvēkus – pat ar maz izkoptu domāšanu – var dēvēt visādi, tikai ne par muļķiem. Lūk, kas – mums pašiem par pārsteigumu – atklājas noteiktās situācijās. Rodas iespaids, ka cilvēki nevis piedzimst par muļķiem, bet gan kļūst par tādiem – kad paši padodas savai muļķībai vai arī ļauj, lai citi iedala viņiem muļķu lomas.

Vēl varam novērot, ka nesabiedriski un vientuļi cilvēki ar muļķību sirgsi retāk nekā indivīdi vai grupas ar sliecību vai likteņa nolemtu ievirzi uz sabiedriskumu. Tādēļ šķiet, ka muļķība ir drīzāk sociāla, nevis psiholoģiska problēma. Tā ir veids, kādā uz cilvēkiem iedarbojas vēsturiskie apstākļi, noteiktu ārējo faktoru psiholoģiskie blakusprodukti. Papētot dziļāk, jāatzīst, ka ikviena vardarbīga revolūcija – tiklab politiska, kā reliģiska – izraisa muļķības uzliesmojumu lielā cilvēces daļā.

Patiesi, tā šķiet gandrīz vai psiholoģiska un sociāla likumsakarība. Ja vienam cilvēkam pieder vara, tā pieprasa otra muļķību. Tas nenozīmē, ka panīktu vai ietu bojā kādas noteiktas cilvēku dotības, teiksim, intelektuālās. Drīzāk gan varas uzplūdi ir tik drausmīgi, ka atņem cilvēkam spēju patstāvīgi spriest un viņš atsakās – vairāk vai mazāk neapzināti – no mēģinājumiem novērtēt jauno situāciju, kādā pats nokļuvis.

Muļķis bieži vien ir arī spītīgs, bet tādēļ nevajadzētu maldīgi uzskatīt, ka viņš ir patstāvīgs. Ir labi jūtams – īpaši dialogā ar šo cilvēku -, ka ar viņu nav iespējams sarunāties vai runāt personiski. Tā vietā nākas uzklausīt virkni lozungu, frāžu un tamlīdzīgu vārdu savārstījumu, kuru varā nonācis šis cilvēks. Viņš ir noburts, padarīts akls, pati viņa cilvēcība ir piesmieta un apkaunota. Ja viņš reiz noliedzis savu gribu un kļuvis par ieroci citu rokās, nav vairs tāda ļaunuma, kuram viņš atteiktos pakalpot. Taču ne brīdi viņš neskatās uz to kā uz ļaunumu. Lūk, kur slēpjas cilvēcības sātaniskās ekspluatācijas briesmas, kas draud iedzīt cilvēku neglābjamā postā!

Tomēr tieši tas ļauj atskārst, ka muļķi nav iespējams glābt, viņu pamācot. Atbrīvošanās – lūk, kas viņam vajadzīga! Nekas cits viņu neglābs. Ir pilnīgi bezjēdzīgi mēģināt viņu pārliecināt ar prāta argumentiem. Šādā situācijā itin labi redzams, kādēļ tik veltīgi ir centieni noskaidrot, ko īstenībā domā “ļaudis” un kādēļ šis jautājums šķiet tik nevajadzīgs cilvēkam, kurš domā un rīkojas ar atbildības izjūtu. Kā teikts Bībelē, “Tā Kunga bijāšana ir visas gudrības iesākums” (Ps.111:10).

Citiem vārdiem, vienīgās zāles pret muļķību ir garīga atbrīvošanās, jo tikai tā ļauj cilvēkam dzīvot ar atbildību Dieva priekšā. Ir tomēr kāds mierinājums šajos pārspriedumos par cilvēku muļķību. Mums nav pamata uzskatīt, ka lielākā daļa ļaužu jebkuros apstākļos ir muļķi. Galu galā visu izšķirs tas, no kā mūsu valdnieki cer gūt vairāk – no cilvēku muļķības vai no viņu spriedumu patstāvības un prāta vērīguma.