Paaugstinātā Kunga klātesamība un sekošana krustam

Kristus mums ir dāvana un paraugs (1.Pēt.2:21-25). Ar Viņu kā svētdarošu “sakramentu” mēs kā locekļi esam saistīti ar Viņa miesu kristībā, un Vakarēdienā mēs saņemam Viņa miesu un asinis grēku piedošanai, un tas notiek tādējādi, ka Viņš ticībā mūsos iemājo (Ef.3:17; Rom.8). Kā “paraugs” Viņš ar saviem vārdiem un darbu ir paraugs mācekļiem, kas Viņam seko ticības paklausībā.

“Bet ko nozīmē iepazīt Kristu? Tikai to, ka jūs Viņu iepazīstat vispirms kā dāvanu, otrkārt kā paraugu. Proti, kā dāvanu, kas tev tiek dota un tev pieder. Tātad lai tu, kad tu uz Viņu raugies un Viņā klausies, kad Viņš kaut ko dara vai cieš, lai tu tad nešaubītos, ka Viņš pats, Kristus, ar šo darbošanos un ciešanām ir tavs, uz kuru tu vari paļauties ne mazāk kā tad, ja tu pats to būtu darījis un tu pats būtu šis Kristus …

Tāpēc raugies tieši uz to. Kristus kā dāvana baro tavu ticību un veido tevi par kristiet. Bet Kristus kā paraugs vingrina tavus darbus, kas tevi neveido par kristieti, bet tie ceļas no tevis, kuru Kristus iepriekš ir izveidojis skaistu un jaunu.” (Mārtiņš Luters, “Postilla” (1526) par Jņ.10:10 u.t.WA 10, I, 2, 247, 28-34; 248,3-7).

“Tādēļ jāsaka: “Kas grib sekot Kristum kā paraugam tam iepriekš ar lielu pārliecību jātic, ka Kristus par viņu ir cietis un tad miris kā dāvana”.” (WA 57, III, 114, 15 par Ebr.1:2).

Tādējādi iegūstama atziņa, ka ticība nav kaut kāds definējums, kas izveidots apziņā un vērsts uz Kristu kā objektu, bet gan, ka šajā ticībā pats Kristus mūsos ir klātesošs (“in ipsa fide Christus adest” WA 40, I, 228, 34 u.t. par Gal.2:20), tā ka mūsu dzīve nav vairs mums pašiem, bet ir Viņā. Tādēļ ticība nav vienīgi motivācija kristīgai rīcībai, bet gan ir Kristus darbs un dāvana, ar kuru Viņš mūsos un caur mums darbojas.

Jēzus Kristus Vārds, ko piesauc izglābšanai, kurā notiek kristība, kurā tiek sludināts, svinēts Kunga mielasts, piedoti grēki – ir Jēzus Kristus klātesamības, Viņa dāvanas un darbošanās apkopojums Viņa draudzē un kristiešos. Dievišķā Vārda piesaukšana ir šīs sadraudzības Kristū un kristiešos izpausme, un tā īstenojas ticībā (1.Kor.1:2; 2.Tim.2:22; Ap.d.4:12)

Sekošana krustam ar krustāsišanu un miesas nāvi (Mk.8:34-38; Rom.8.10; 2.Kor.4:10; Gal.2:19; 5:24; 6:14; Fil.1:21; Kol.1:24; 1.Pēt.1:23) nosaka kristieša īstenību. Šeit īstenojas pāreja no vecā uz jauno cilvēku. Sekošana krustam sniedz iespēju saskatīt šīs pasaules īstenību, pie kam pats svarīgākais ir tas, lai Kristus krusts kā pasaules pestīšana netiktu samainīts ar kādiem citiem krustiem šajā pasaulē, kas nes postu.

”Krusts nav likstas un smags liktenis, bet tas nozīmē ciešanas, kas ceļas vienīgi no saistības ar Jēzu Kristu“ (Dītrihs Bonhefers, “Sekošana”, 40.lpp.).

Teoloģija un sludināšana, kas nomaldās starp pasaules krustiem, lai tos novērstu vai apkarotu, pazaudē Kristus krustu, no kura vienīgā nāk pasaules pestīšana. Koncentrējoties uz cilvēku grēku un pārkāpumu sekām, tiek pazaudēta vienīgā atbrīvošana no cilvēku grēka un vainas.