Nokāpšana ellē

Daudzkārt, lasot lekcijas mūsu draudžu darbiniekiem, man nācies dzirdēt vienu un to pašu jautājumu: “Kā ir pareizi sacīt – nokāpis ellē vai nokāpis mirušo valstībā?” Kāpēc tad ir mainīts mūsu ticības apliecības teksts?

Šīs izmaiņas atspoguļo nozīmīgus procesus baznīcas dzīvē un mācībā. Vairāk nekā pēdējos simts gadus akadēmiskajās teoloģiskajās aprindās runāt par velna un elles eksistenci ir bijis smieklīgi un pat nepieklājīgi.

Mūsdienu protestantu un Romas katoļu teologu aprindās ir notikusi savdabīga atvadīšanās no šīm reālijām. Tās labākajā gadījumā tiek uzskatītas par simboliem vai metaforām, bet parasti par mitoloģiskās domāšanas paliekām, ko “izglītotam cilvēkam” neklājas ietvert savā pasaules ainā. Mūsdienu cilvēks velnam un ellei netic… taču labprāt paklausa.

Patiesi kristīgam cilvēkam velna un elles eksistence pati par sevi nav dārga, bet viņam ir dārga brīnišķīgā Kristus uzvara pār šiem ienaidniekiem, kura vienmēr ir bijusi viennozīmīgi un skaidri apliecināta katru svētdienu ar Apustuliskās ticības apliecības vārdiem.

[Pārpublicēts no teoloģiskā žurnāla Mantojums]