Nevajadzīga zūdīšanās
« Lasīt sākumu | Iepriekšējā daļa »
“Tāpēc Es jums saku: nezūdaities savas dzīvības dēļ, ko ēdīsit un ko dzersit, ne arī savas miesas dēļ, ar ko ģērbsities. Vai dzīvība nav labāka nekā barība? Un vai miesa nav labāka nekā drēbes? Skataities uz putniem gaisā: ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu Debesu Tēvs tos baro. Vai tad jūs neesat daudz labāki nekā viņi? Kurš jūsu starpā var ar zūdīšanos savam mūžam pielikt kaut vienu olekti? Un kāpēc jūs zūdāties apģērba dēļ? Mācaities no puķēm laukā, kā tās aug: ne tās strādā, ne tās vērpj, tomēr Es jums saku: ir Salamans visā savā godībā nav tā bijis apģērbts kā viena no tām. Ja tad Dievs zāli laukā, kas šodien stāv un rīt tiek iemesta krāsnī, tā ģērbj, vai tad ne daudz vairāk jūs, jūs mazticīgie? Tāpēc jums nebūs zūdīties un sacīt: ko ēdīsim, vai: ko dzersim, vai: ar ko ģērbsimies? Jo pēc visa tā pagāni dzenas; jo jūsu Debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag. Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas. Tāpēc nezūdaities nākamā rīta dēļ, jo rītdiena pati par sevi zūdīsies. Ikvienai dienai pietiek pašai savu bēdu.” [Mt.6:25-34]
Pēc tam, kad iepriekšsacītajā esam noskaidrojuši, kāda mūsu sirdij īstenībā ir attieksme pret Dievu un pret mamonu, Kungs tagad vērtē — “tāpēc Es jums saku” — mūsu attieksmi pret dzīves īstenību, kurai pievērsts mūsu skats. Galvenais vārds, kas šeit sešreiz atkārtojas, ir “zūdīties”. Šis vārds tieši saistāms ar sirds attieksmi pret dzīves īstenību, ko apstiprina arī attiecīgo grieķu vārdu (merimnan, meros) nozīme, kura ir saistībā ar daļu, dalījumu — kura ir atbilstoša, kad mūsu sirds sadalīta, kad tā tiek raustīta starp Dievu un pasaules iznīcīgajiem pasaules labumiem (sal. 1.Ķēn.15:3; 2.Lku.16:9; Hoz.10:2; 1.Kor.7:29-35). Zūdīšanās gadījumā var runāt par to, kam piesaistīta ticība, un izšķiršanos, kas pamatojas ticībā. Vienā pusē atrodas Dieva bērni, uz kuriem savā Dēlā runā Tēvs, apsolīdams savas valstības nākšanu. Otrā pusē ir pagāni, kuru cerību un rīcības absolūtās vērtības mērauklu veido dzīvei nepieciešamās lietas. Luters to kādreiz rezumējis šādi: “Tātad zūdīšanās nozīmē sirds pieķeršanos; jo par to, ko sirds nelolo un kas tai nav mīļš, es nezūdīšos. Savukārt, par ko es zūdos, pie tā jāturas manai sirdij” (WA 32:459,2-5).
Runa ir par visu cilvēku, par tā “dzīvību” [Leben], kas šeit grieķu tekstā apzīmēta ar vārdu “dvēsele” (psychee). Bet dvēsele kā apzīmējums dzīvībai cieši saistīta ar elpošanas procesu. Dzīvība tāpat ir atkarīga arī no barības, ko uzņem ēdot un dzerot. Runa, tātad, ir par “miesu”, kam bez tam nepieciešams arī apģērbs, kas to pasargā no nelabvēlīgām klimata ietekmēm, sargā no karstuma un aukstuma. Tās ir reālās dzīves vajadzības, prasības, kas jāizpilda, lai paliktu pie dzīvības. Tāpēc šeit arī ir aizsākums un pamatojums visām rūpēm par eksistenci. Kurš pazīst izsalkumu, badu, slāpes, karstumu un aukstumu, tas zina, cik nospiedoši cilvēkam var uzmākties bailes par savu eksistenci un kā tās var viņu pārņemt savā varā.
Tieši šādā sirds nomāktībā mums tiek atvērtas acis, ļaujot saskatīt Dieva ikdienas darbu savas radības uzturēšanā.
Piemērs dzīvības uzturēšanai ar uzturu ir putni, kas lidinās padebešos (sal. 1.Moz.1:20), kas tiek uzturēti, lai gan tie ne sēj, ne pļauj, ne sakrāj šķūņos, kā to dara cilvēks un kā tas viņam arī jādara. Ņemot vērā šo sprediķi par Dieva darbošanos savas radības labā, zūdīšanās ir lieka un tā ir arī bezjēdzīga, tāpēc ka cilvēka mūža ilgumam — tāpat kā viņa auguma garumam — ir nospraustas nepārkāpjamas robežas, kas ar zūdīšanos nav ietekmējamas. Tādējādi arī tā sauktie “izdzīvošanas jautājumi” kā zūdīšanās iegansts tiek noraidīti.
Piemēru miesas nodrošināšanai ar apģērbu sniedz lilijas savā Dieva dotajā ziedu krāšņumā, proti, tiklab ar savu grezno skaistumu, kā arī ar to, ka tas tik ātri zūd. Tādējādi mums atkal top rādīts gan uzturēšanas brīnums, gan mūsu eksistences robežas.
Bet arī iznīcīgajās puķēs ieraugāms Dieva aizgādnības dižums, jo tās taču nepavisam nedara to, ko cilvēks var darīt un kas tam jādara, izgatavojot sev apģērbu, proti, vīrietim darāmo darbu uz lauka un darbus, kas ir sievietes ziņā, piemēram, vērpšanu.
Tā abiem šiem piemēriem no dabas ir divkārša nozīme: tie, no vienas puses, norāda uz Dieva lielo gādību savas radības uzturēšanā tieši tur, kur šīm radībām trūkst iespēju un spējas uzturēt pašām sevi — tādā mērā, kā to spēj cilvēks. No otras puses, šie piemēri ar šo “daudz vairāk” norāda uz to, ka ne vien cilvēks kā radības kronis (1.Moz.1:26 u.t.; 2:15 u.t.), bet gan Jēzus māceklis kā Debesu Tēva bērns Viņa gādību, kuru tas drīkst lūgt, pazīst un saņem. Cilvēkam, kas raizējas, skaidri tiek parādīts, ka tas nav vajadzīgs un ka viņš ar lieku raizēšanos vispār neko nevar panākt. Kunga vārds mums atver acis, lai mēs spētu saskatīt brīnumu — Dieva aizgādnību, kuru mēs saņemam dabā ap mums.
Aplūkojot šī nodalījuma beigās 34. pantu, jāpamana netiešais atgādinājums par Tēvreizes ceturto lūgumu, lūgumu pēc “dienišķās maizes šodien”, saistībā ar citu atgādinājumu — par to, kā Israēla bērni savā tuksneša ceļojumā tiek apgādāti ar mannas dienišķo normu (2.Moz.16:12-30). Tā kļūst redzams: nevajadzīgo rūpju objekts nav apgāde ar nepieciešamo uzturam un apģērbam, bet gan rītdiena, nemotivētas bailes par nākotni — ka tad kaut kā varētu pietrūkt.
Bet tas, kas Dievu Tēvu saskata un pazīst Kristū un pieder Viņam kā bērns un kas paļaujas uz Dieva valstības apsolījumu, — tam tādu nākotnes baiļu izraisītu rūpju nevarētu un nedrīkstētu būt, jo tā būtu neticības un nepaklausības zīme.
Šī visu izšķirošā robeža mūsu sirdīs asi un skaidri tiek izcelta pretstatījumā, kur vienā pusē ir pagāniskā atkarība no dzīvei nepieciešamā kā absolūta lieluma, bet otrā — “Dieva valstība un Viņa taisnība”. Bet šī īpašā Dieva valstības taisnība, kā to mums atklāj un dāvā Jēzus Kristus, pastāv drošā pārliecībā, ka Dievs rada taisnību, tāpēc ka Viņš ir Glābējs un Tiesnesis.
Dieva valstības apsolījumā mums nākotne tiek atklāta visā tās neizdibināmībā (sal. Lk.21:34-36). Bet šī mūsu ticības paļāvība nebalstās nedz uz liktenim pakļāvīgu fatālismu, nedz uz nemainīgu labā un ļaunā duālismu. Tā ir pamatota pārliecībā un to balsta šī pārliecība — ka Dievs ir mūsu Tēvs un mēs esam Viņa bērni, kuru zūdīšanos par nākotni nomaina droša pārliecība, ka Viņš par mums rūpējas visos laikos līdz pat mūžībai. Tādēļ ir spēkā vārdi: “Visu savu zūdīšanos metiet uz Viņu, jo Viņš gādā par jums” (1.Pēt.5:7).
Vācu [un arī latviešu] tulkojumā cilvēku zūdīšanās un Dieva aizgādnība ietvertas jēdzienā rūpēšanās;grieķu valodā šeit tiek lietoti divi vārdi. Cilvēku rūpju apzīmēšanai tiek lietots jēdziens sirds dalīšana (merimnan), kamēr Dieva aizgādnību apzīmē vārds, kas izsaka saistību un sakarību (melei). To, ko Kungs grib likt saviem mācekļiem pie sirds, tādēļ var izsacīt šādi: sirds sadalīšana bailēs par dzīvības uzturēšanu nākotnē nav nedz vajadzīga, nedz pamatota tiem, kas caur Jēzu Kristu saistīti ar Dievu kā Viņa bērni un pieder Viņam. Tur, kur mēs bažu pilni raugāmies mums neizdibināmajā nākotnē, mums tiek atvērtas acis tagadnei, kurā mēs piedzīvojam brīnišķīgo Dieva aizgādnību, ar kādu Viņš ik dienas bagātīgi nodrošina savu radību. Tad bailes pārvēršas cerībā un žēlošanās — slavinājumā. Un tad mēs nevilcināsimies — sākot ar galda lūgšanām — pateikties Dievam Tēvam par visu, ko mēs no Viņa saņemam mūsu dzīvības uzturēšanai, mūsu miesas pasargāšanai un dvēseles mierināšanai.
Kungs, Debesu Tēvs, Tu brīnišķīgā veidā uzturi savu radību. Savā Tēva labestībā Tu arī mūs esi vienmēr no jauna un ik dienas apgādājis ar daudzajām lietām, kas mums nepieciešamas mūsu dzīvības uzturēšanai un miesas pasargāšanai. Mēs pateicamies Tev un slavējam Tevi par to.
Mēs Tevi lūdzam, atbrīvo ar savu vārdu mūsu sirdis no visām bailēm un rūpēm par nākotni un stiprini mūsos drošu pārliecību par to, ka nekas nevar mūs šķirt no Tavas mīlestības (Rom.8: 28-39) un izraut no Tavas rokas (Jņ. 10:26-30).
Kungs, Tu esi mums sacījis: “Met savu nastu uz To Kungu, Viņš tevi uzturēs taisnu; Viņš neļaus nemūžam taisnajam šaubīties” (Ps.55:23). Tad nu uzklausi mūsu lūgšanu Jēzus vārdā. Āmen.
Ieskaties