Nevainīgu bērnu nonāvēšana Bētlemē

Bieži tiek uzdots jautājums, vai ir iespējams, ka Hērods varēja izdarīt Mateja aprakstīto bērnu “masveida slepkavību”. Vai imperators Augusts būtu to pieļāvis, nesakot ne vārda?

Romas un arī rabīnu literatūras autoritāte Etelberts Štaufers ļoti sīki runā par dažām paralēlām vardarbībām Romas un Palestīnas vēsturē. Bet ko mēs patiesībā zinām par šo nežēlīgo rīcību, kas piedēvēta Hērodam?

Šis incidents ir iztēlots daudz plašākā mērogā, nekā tas patiesībā bija. Alfrēds Ederšeims pieņem, ka, spriežot pēc Bētlemes ciema lieluma, nāvju skaits “varēja būt tikai neliels – vislielākais, iespējams, divdesmit. Bet šis darbs tāpēc nebija mazāk nežēlīgs; un nevainīgos bērnus taisnīgi varētu uzskatīt par “pirmajiem mocekļiem”, pirmajiem Kristus lieciniekiem.” Diez vai no vēstures viedokļa dažu bērnu nonāvēšana nenozīmīgā ciemā varēja izrādīties uzmanības vērta, un tā laika vēsturnieks Josifs varbūt neredzēja nekādu vajadzību to atspoguļot.

Ķēniņa Hēroda politiskā karjera bija asiņainu darbu pilna. Nākdams pie varas, viņš nogalināja divas trešdaļas “sinedrija” un noslaucīja no ceļa vairākas savas sievas un dēlus. Reizēm viņš līdz nāvei spīdzināja pretiniekus un nogalināja to sievas un bērnus, atgādinot ēģiptiešu faraonu, kurš vajāja ebreju bērnus. Apokaliptiskā darbā “Mozus debesbraukšana”, kas uzrakstīts ap 6. vai 15. gadu pirms Kristus dzimšanas Kumrānas kopienai tuvās aprindās, par Hērodu lasām:

“Viņiem (hasmoniešiem) sekos augstprātīgs ķēniņš, kurš nav priesteru izcelsmes, nežēlīgs, bezdievīgs vīrs..

Viņš iznīcinās savus lielos vīrus ar zobenu un viņu miesas aizvilks nezināmā vietā tā, lai neviens nezinātu, kur tās atrodas. Viņš nonāvēs kā jaunus, tā vecus, netaupot nevienu. Lielas šausmas no viņa izplatīsies pār zemi. Un viņš trakos viņu vidū, dodot pavēles nogalināt, tāpat kā senos laikos Ēģiptē.”

Savukārt Josifs atkārtoti runā par Hēroda “sirds diženumu”, drosmi un milzīgajām žēlsirdības dāvanām. Reiz kādā gadījumā viņš visu tautu izglāba no bada nāves; viņš cēla pieminekļus mātei un tēvam; kad tautu satricināja liela zemestrīce, viņš uzsāka celtniecības darbus Jeruzālemē, Jērikā, Samarijā un Cēzarejā, kā arī citur; Tempļa teritorija tika palielināta uz pusi, pārvietojot arī milzīgu daudzumu zemes, un viss Templis tika praktiski pārbūvēts. Tomēr, tā kā viņš saglabāja vissvētāko vietu un nodrošināja nepārtrauktus ikdienas upurus, rabīni joprojām runāja par “otro Templi”, norādot uz to, kas patiesībā bija trešais.

Tomēr pakāpeniski Hēroda dzīvē sākās pārmaiņas, kas, pārāk neuzsverot šīs lietas sīkumus, viņu padarīja par paranoiķi. Josifs mums stāsta par kādu esēni Menahemu, kurš bija labi pazīstams ar savu dievbijību. Kā Hēroda skolas draugs tas pravietoja, ka reiz viņš būs ķēniņš. Kad Hērods bija sasniedzis varas kalngalus, viņš šo mācīto vīru atsauca pie sevis un šoreiz prasīja pravietot, cik ilgi viņš būs pie varas. Jaunībā Menahems viņam sacīja, ka, ja viņš neturēsies pie “Dieva bijāšanas un taisnības”, tad dzīves beigās tiks par to sodīts. Josifs Hēroda raksturu precīzi apraksta ar šādiem vārdiem:

“Kad aplūkojam viņa nozīmi un labumus, kādus viņš dāvāja visai cilvēcei, neviens nevar noliegt, ..ka viņam bija plaši labdarīga daba. Bet, palūkojoties uz viņa uzliktajiem sodiem un brūcēm, ko viņš cirta ne tikai padotajiem, bet arī saviem vistuvākajiem radiniekiem, un ievērojot viņa bargo un neatslābstošo raksturu, mēs būsim spiesti atzīt, ka viņš bija nežēlīgs un viss cilvēcīgais viņam bija svešs.”

Arī imperatoram Augustam bija tieksme uz nežēlību. Pēc viņa “melnā saraksta” tika nonāvēti 300 senatori un 2000 dižciltīgi Romas pilsoņi. Taču Hēroda darbi viņu šausmināja. Ap 500. gadu romiešu eklektiķis Makrobijs raksta:

“Kad Augusts dzirdēja, ka viens no divus gadus vecajiem zēniem, ko jūdu ķēniņš Hērods nožņaudza Sīrijā, bija paša ķēniņa dēls, viņš sacīja: “Labāk būt Hēroda cūkai nekā viņa dēlam”.”

Imperators zināja, ka jūds neēstu cūkgaļu un tāpēc cūkas atstātu mierā.

Mateja aprakstītā nevainīgu bērnu nonāvēšana pilnīgi atbilst tā laika notikumiem. Arī par paša Augusta bērnību stāsta, ka viņš tik tikko izbēga no pāragras nāves impērijas kambaru intrigās. Tad diez vai ir pārsteigums, ka Mesijam, “otrajam Mozum”, pašā dzīves iesākumā vajadzēja kļūt par sava laika faraona slepkavīgās pavēles mērķi. Stāsts par Jēzus ciešanām sākas Viņa bērnībā.