Mīliet savas sievas

Mātei pienākas sabiedrības cieņa un vīra atbalsts. Turklāt, kristīgā baznīca vienmēr ir augsti vērtējusi mātes pūles, mācot saviem bērniem Dieva vārdu.

Apustulis Pāvils brīnišķīgi raksta par mātes aicinājumu: “Sieva … tiks izglābta, dzemdējot bērnus, ja tā paliks ticībā un mīlestībā un svētā dzīvē ar savaldību.” [1.Tim.2:15]

Bērnu dzemdēšana nav nopelns mūžīgās dzīvošanas iemantošanai. Tas ir mātes dzīves uzdevums, gluži kā ceļš, pa kuru mātei jāiet. Kristiete to pieņem kā aicinājumu no Dieva. Viņa dzied līdz ar psalmistu: “Lūk, bērni ir Tā Kunga dāvana, un bērnu svētība mums ir Viņa atlīdzība.” [Ps.127:3]

Mātes laimi pavada virkne grūtību. Mātei nākas atteikties no pašas ērtībām, brīvības un pat veselības. Daudzas mātes ir riskējušas ar pašas dzīvību jaunās dzīvības dēļ.

Sekojot savam aicinājumam, māte var sacīt Dievam: “Tu man piešķīri šo daļu. Tad nu es ar labu sirdsapziņu pildu sievas un mātes aicinājumu. Dod spēku man paciest pat visgrūtākos laikus.”

Daudziem no mums noteikti bijusi ticīga māte vai vecmamma. Mēs atceramies, cik uzcītīgi un apzinīgi viņas pildīja savu misiju šajā pasaulē, neaizmirstot par mūžīgo. Arī mūsdienu mātes var uzticēties Dieva žēlastībai.

Apustulis Pāvils apliecina, ka ticīga māte izglābsies. Šī dzīve ir vienīgi mirklis, tāpat kā visas tās bēdas. Bet Pastarajā dienā Kristus savējos izglābs no dusmības mūžīgai svētlaimei. Arī māte izglābsies Kristus dēļ. Pestīšana vienīgi Dieva žēlastībā bez pašu darbiem. Ar darbiem tā nav aizsniedzama. Ar neticības un neatgriešanās darbiem to var vienīgi pazaudēt. Tādēļ apustulis saka: “Sieva … tiks izglābta … ja tā paliks ticībā un mīlestībā un svētā dzīvē ar savaldību.

Mātes ticība un no ticības izrietošā mīlestība un šķīstība, iemanto vīra cieņu un bērnu mīlestību. Šie tikumi ir pat veicinājuši vīru ceļu pie atgriešanās un ticības. Mātes ir bijušas nākošo skolotāju, teologu, profesoru, misionāru un mācītāju neaizvietojamie padomdevēji.

Ja sieva vēlas paveikt lielas lietas Dieva valstībā ar Dieva gudrību un spēku, tad lai viņa lūdz: “Kungs, ar Savu gudrību, žēlastību un mīlestību, dari mani par labu sievu un mīlošu māti, bagātu Kristus atziņā.

Māte daudz dāvā namam. Biežāk nāktos atgādināt mums, vīriem, par mūsu atbildību. Bībele saka: “Vīri, mīliet savas sievas, tāpat kā Kristus ir mīlējis Savu draudzi, pats nododamies viņas labā.” [Ef.5:25]

Īsta mīlestība uzupurējas. Tā nav savtīga.

Būt ģimenes galvai nenozīmē tirānisku valdīšanu. Bībele laulātajiem dod padomu: “Tāpat, vīri, sadzīvojiet prātīgi ar sievu kā ar vājāko radījumu, godājiet viņas kā tādas, kas ir žēlastībā dotās dzīvības līdzmantinieces, lai jūsu lūgšanas netaptu traucētas.” [1.Pēt.3:7]

Saprotošs vīrs atzīs, ka sievai nes laulības nastu pavisam savādāk nekā viņš. Mājām jābūt kā oāzei pasaules tuksnesī. Tādas tās nevar kļūt ar sievas centieniem vien. Vīram jāapzinās sava atbildība. Vīram jāsaprot, ka sieva un vīrs ir nevis vienādi, bet atšķirīgi. Šāda izpratne vainagosies ar “prātīgu” dzīvi laulībā un laulātas draudzenes cienīšanu. Tad viņi viens otru var atbalstīt kā “dotās dzīvības līdzmantinieki.”

Dievs vada mūsu dzīvi šajā pasaulē, nosakot katram savu vietu uz pienākumus. Mātei Dievs ir devis īpašu un nenovērtējamu aicinājumu, kam arvien ir jāpievērš mūsu uzmanība. Bērnu laišana pasaulē, rūpes un audzināšana ir ķēnišķs uzdevums. Mīloša māte bērniem ir nenovērtējama Dieva dāvana šajā dzīvē.

Lielu uzdevumu veikšanā nepieciešama pašaizliedzība un upurēšanās, ko pavada daudzums rūpju un vilšanos, bet pāri visam – gandarījums.

Līdzīgi ir mātei, kas domājot un ciešot par bērniem, aizmirst pati sevi. Bībele tik augsti vērtē mātes mīlestību, ka tā kļuvusi par ilustrāciju Pāvila vīrišķībai kalpošanā ar Dieva vārdu un dedzībai par draudzēm: “Mēs jūsu starpā esam bijuši saudzīgi kā māte, kas lolo savus bērnus. Tādas ir bijušas mūsu jūtas pret jums; mēs ar jums gribējām dalīties ne vien Dieva evaņģēlijā, bet arī savā dvēselē, jo tik mīļi jūs mums bijāt kļuvuši.” [1.Tes.2:7-8]

Ticīga māte ir dārgakmens bērniem. Viņa atdod nevien savu mīlestību, bet māca bērniem atzīt to mīlestību, ar kuru Dievs mūs ir iemīlējis Kristū. Piemērs mums ir Timoteja vecāmāte Loida un māte Eunika [2.Tim.1:5], kas puikam jau bērnībā mācīja Svētos Rakstus.

Dod bērniem tādas mātes, Dievs!