Miesas darbi un Gara augļi

Miesas darbi ir tie, ko dara cilvēks. Tos mēro ar mērauklām izpildīšana un neizpildīšana, labs un slikts. Augļi ir tas, ko iegūst, kad iesēj, kad iesētais uzdīgst, izaug, nobriest un tiek novākta raža.

Apustuliskais pamudinājums draudzēm Gal.5-6 piekodina atšķirt “miesas darbus” no “Gara augļiem”. Tas iesākas ar atgādinājumu par to, kas ir kristieši caur Jēzu Kristu: “Svabadībai Kristus ir mūs atsvabinājis. Tad nu stāviet stipri un neļaujieties atkal iejūgties kalpības jūgā!” (Gal.5:1) Tas ir ticības paklausības pamats, ko veido Gara darbība un dāvana, un tajā ir atziņas pamats tam, kas ir draudze un kas ir kristietis caur Jēzu Kristu. No šīs brīvības, kam viņš ir atbrīvots, resp., uz ko viņš aicināts (Gal.5:1-13), top redzams, kā viss cits ir nebrīvība un verdzība. Arī miesas un Gara atšķiršana kļūst iespējama tikai ar Gara dāvātu spēju. Bet no tā tad izaug arī miesas nostāšanās pret Garu (Gal.5:17). Ar to nav domāta tikai kāda ierobežota dziņu darbības forma cilvēkā, bet gan tur aptverts viss, kas attiecināms uz cilvēka dzīvības uzturēšanu, sevis saglabāšanu iepretim citiem un sevis īstenošanu kā jēgpilnu dzīves piepildījumu. Un pamatā to visu rosina tiecība saglabāt šo dzīvību, aizsargāt to no nāves, kuras ielenkumā tā šķietami atrodas.

Cēlonis miesas un Gara konflikta asumam tādēļ ir arī tajā apstāklī, ka šī miesai raksturīgā un nepieciešamā tiekšanās pēc dzīves piepildījuma un dzīvības saglabāšanas tiek ne tikai radikāli apstrīdēta, tā tiek atcelta. Iepretim Garam no Jēzus Kristus augšāmcelšanās no mirušajiem mūsu miesai vienmēr ir iespaids, ka tā tieši tur tiek ignorēta un apspiesta, kur runa ir par mūsu eksistences nosacījumiem.

Šī pretošanās jāatzīst par garīgu, proti, Gara veidotu situāciju. Bet būtu absolūti nepareizi – tāpēc ka tad tur nebūtu Gara – pakļauties šai pretošanās ietekmei, tās priekšā kapitulēt. Bet katrs samierināšanās mēģinājums nozīmē ne vien atteikšanos no Gara un miesas atšķiršanas, bet arī to, ka mēs aizbēgam no Gara darbības un ietekmes un pazaudējam Kristus dāvanu. Šī nepieciešamā un svētīgā atšķiršana jāatzīst un uz to jāpastāv ticības paklausībā, un tas sākas ar atziņu, ka tieši šajā pretestībā izpaužas Gara darbošanās. Dieva vārdam ir šī atšķiršanas un nodalīšanas funkcija, ar kuru tas ne tikai nāk pie cilvēka, vēršoties pie viņa saprašanas un pieprasot paklausību; pareizāk ir teikt, ka tas iet caur visu cilvēku tā, kā tas sacīts Ebr.4:12-13: “Jo Dieva vārds ir dzīvs un spēcīgs un asāks par katru abās pusēs griezīgu zobenu un spiežas dziļi iekšā, līdz kamēr pāršķeļ dvēseli un garu, locekļus un smadzenes, un ir domu un sirds prāta tiesnesis. Un nav radījuma, kas Viņa priekšā apslēpts, bet viss ir atsegts un atklāts Viņa acīm: Viņam mēs dosim norēķinu.”

Tādējādi vārds īsteno arī miesas darbu un Gara augļu atšķiršanu draudzē un katrā atsevišķajā Jēzus Kristus draudzes loceklī. Virspusīgi spriežot, t.i., vērtējot redzamos izturēšanās veidus, šķiet, ka tas sakrīt ar labā un ļaunā, tikumiskā un netikumiskā atšķiršanu. Taču ielūkojoties vērīgāk saskatāms kas cits. Miesas darbi (Gal.5:19) nosaukti daudzskaitlī. Var uzskaitīt veselu virkni tādu darbu: “Netiklība, nešķīstība, izlaidība, elku kalpība, buršana, ienaids, strīdi, nenovīdība, dusmas, ķildas, šķelšanās, ķecerība, skaudība, dzeršana, dzīrošana..” Tie ir atsevišķi gadījumi, pret kuriem arī var vērst atsevišķos baušļus. Tās reizē ir arī dažādas situācijas, kurās ir runa par sevis uzturēšanu, sevis aizsargāšanu un sevis īstenošanu.

Gara auglis nosaukts vienskaitlī (Gal.5:22) lai gan šeit nosauktas daudzas lietas: “Mīlestība, prieks, miers, pacietība, draudzība, labestība, uzticība, lēnprātība, šķīstība”. Bet šis vienskaitlis izriet no šī viena Gara, no kura tas viss izaug. Turpretī darbu daudzskaitlis izriet no nepieciešamajām miesas vajadzībām, kas aizvien no jauna jāapmierina.

Tad arī varētu likties, ka atturēšanās un atteikšanās veido miesas un Gara atšķirību. Taču Gal.5:24 māca, no kurienes nāk Gara augļi un no kā tie izaug: “Bet tie, kas Kristum pieder, ir savu miesu krustā situši līdz ar kaislībām un iekārošanām.” Kristus krustā mums kā kristiešiem ir konkretizācija dzīvei ar Kristu un Kristū. Tapt ar Kristu krustā sistiem un mirt – tas notiek kristībā (Rom.6:6), un tas tādēļ ir tas, kas izriet no kristības. Vārdiem par miesas krustā sišanu un to locekļu nonāvēšanu, “kas pieder zemei” (Kol.3:5) pašos dziļumos pretojas miesas pašsaglabāšanās tiecība, kas vērsta pret nāvi, kaut arī tieši mūsu miesa apzinās nāves neizbēgamību. Tikai raugoties uz Jēzus Kristus krustu un augšāmcelšanos, varam nonākt pie atziņas par mūžīgās dzīvības dāvanu, kas mums dāvāta Jēzū Kristū, grēkam pakļautajai miesai nomirstot. Ja to neatzīst un noklusē, tad, protams, kristīgā ticība degradējas par kailu morāli, kas pakļaujama daudzējādo un nepārskatāmo miesas vajadzību apmierināšanai