Miers, un tomēr – ne jebkāds miers

“Nedomājiet, ka Es esmu nācis mieru atnest virs zemes; Es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu. Es esmu nācis cilvēku savest naidā ar viņa tēvu un meitu ar viņas māti, un vedeklu ar viņas vīramāti. Un viņa paša māju ļaudis būs cilvēka ienaidnieki.” [Mt.10:34-36]

Jēzus vārdi, ka Viņš nav nācis nest mieru virs zemes, patiešām šķiet neparasti. Vai Bībele neapgalvo, ka “Viņš ir mūsu miers” [Ef.2:14]? Vai Jēzus Savā atvadu runā mācekļiem neteica: “Mieru Es jums atstāju, Savu mieru Es jums dodu” [Jņ.14:27].

Tā Jēzus runāja. Viņa nākšanas nolūks patiešām ir miers, un tomēr – ne jebkāds miers.

Jēzus nekad nesamierināsies ar bezdievību, neticību un pasaulīgumu.

Jēzum nav pieņemami, ja Viņa ticīgie draugi sāk miera pārrunas ar ļaunajiem spēkiem. Velns, pasaule un mūsu miesa – tie visi labprāt gribētu nodibināt un noslēgt mieru, tomēr tikai pēc saviem noteikumiem.

Arī sabiedrība runā skaļus vārdus par iecietību, cieņu un respektu pret citu cilvēku uzskatiem. Taču šajā ziņā mums jābūt ļoti uzmanīgiem, jo viena lieta ir cienīt godīgu pārliecību, bet pavisam cita – noslēgt mieru ar to, kas pretējs Dieva vārdam.

Jēzus patiesi vēlas nest mieru, taču šo mieru Viņš panāk ar ļaunā izdzīšanu. Tieši tādēļ Kristus Evaņģēlijs sastop tik lielu pretestību. Kristieši labi saprot, ka, Jēzum ienākot cilvēka sirdī, mājā un sabiedriskajā dzīvē, daudzām lietām jātop šķīstītām un izmēztām. Protams, tas neizbēgami izraisa savstarpēju nemieru un cīņu.

Dieva bērni šo nemieru un cīņas ļoti pārdzīvo. Ģimenei taču jādzīvo vienotā ticībā Jēzum, tomēr bieži notiek tā, ka divi nostājas pret trim un trīs pret diviem, un kristieši nonāk nopietnu izaicinājumu priekšā.

Attieksmē pret dievišķo patiesību mēs nedrīkstam iet uz kompromisiem un atteikties no uzticības Jēzum.

Lai Dievs mums palīdz, ka paliekam Viņam uzticīgi un Viņa spēkā pastāvam par patiesību! Tomēr atcerēsimies, ka tam arvien ir jānotiek labvēlīgā un mīlestības pilnā garā.

Lūgsim par to ik dienu!