Miers ar ikvienu

Mēs, kristieši, pēc mīlestības baušļa (Mt.22:37-39), vispirms esam aicināti uz to, ka mums pašiem ir miers ar ikvienu, kā Kristum, kad Viņš draudzei sludināja mieru, mieru ar brāli, ar tuvāko, sniedzot piemēru par samarieti.

Ja mums nav šis miers, mēs nevaram sludināt tautām mieru. Un lielākā daļa cilvēku, kurus dusmo šis vārds par mieru starp tautām, jau apšauba to, ka jāmīl ienaidnieks, raugoties uz saviem ienaidniekiem. Tātad, ja mēs runājam par mieru, mums vienmēr jāpatur acīs, ka divu tautu attiecībām ir dziļa līdzība ar divu atsevišķu cilvēku attiecībām.

Lietas, kas nostājas pret mieru, kā šeit , tā tur, ir varaskāre, lepnums un laušanās pēc goda un slavas, augsprātība un mazvērtības sajūtas, bailes no cilvēkiem, un tad strīds par dzīves telpu un mazi. Bet kas ir grēks vienā cilvēkā, tas tautai daudz vairāk nav tikums.

Tas, kas baznīcai, draudzei un līdz ar to atsevišķiem kristiešiem ir pasludināts kā evaņģēlijs, tas pasaulei ir pateikts kā apsūdzība. Bet ja tauta nevēlas dzirdēt šo bausli, tad kristieši šajā tautā ir aicināti kā liecinieki.

Bet mēs – lai sargāmies, ka mēs nabaga grēcinieki pasludinām mieru balstoties mīlestībā, un nevis cenšoties iegūt drošību, vai dēļ kāda politiska mērķa.