Mierināt brāļus

“Es likšu atnest drusku ūdens, ko nomazgāt kājas, tad apmetieties zem šī koka. Un es dabūšu kumosu maizes, ka jūs varat savas sirdis stiprināt.” [1.Moz.18:4-5]

Šī mācība par viesmīlību vispirms attiecas uz tiem, kurus Kristus nosauc par vismazākajiem, Mt.25:40. Jo, kur ir Vārds, tur ir arī ienaidnieks sātans, kas rada garīgus un miesīgus kārdinājumus. Paradīzē viņš nevarēja rimties, līdz bija iedzinis postā Ādamu un Ievu.

Tādēļ mums jābūt gataviem mierināt brāļus visās viņu nelaimēs. Tos, kuri ir noskumuši garīgu vajāšanu dēļ, mums ir pienākums mierināt un stiprināt ar Vārdu; savukārt tos, kuri cieš miesīgu kārdinājumu dēļ – atveldzēt un spirdzināt ar maizi un ūdeni, tas ir, ar mīlestību un viesmīlību. Mums jādod katram tas, kas viņam vajadzīgs.

Tā šeit dara Ābrahams. Viņš redz šos trīs svešiniekus, taču nezina, kas viņi ir. Ābrahams zina un redz tikai to, ka viņi ir nabadzīgi ļaudis, kuri noguruši savā ceļojumā, tādēļ viņš tiem uzreiz sniedz ūdeni, mazgā viņu kājas liek nokaut teļu, sagādāt un atnest maizi un dzērienu. Kā Ābrahams, pats to nezinādams, uzņem savā mājvietā To Kungu, tā arī mēs, darīdami ko tādu, kas nāk par labu vismazākajiem Dieva Valstībā, uzņemam pašu Kristu, kas pie mums nāk šajos savos nabadzīgajos brāļos.