Mēs esam stipri… Mēs esam vareni…

Redzi, tauta, kas savrup dzīvo un kas starp tautām nav ieskaitāma. [4.Moz.23:9]

Moāba ķēniņš Balaks sūtīja Bileāmu ar uzdevumu nolādēt Israēlu, jo viņš bija nobijies no šīs tautas, kas strauji tuvojās viņa valstij.

Taču no lāsta un lādēšanas nekas nesanāca. Tas Kungs Bileāmam bija devis citu norādījumu. Lāsta vietā viņam bija jādod svētība. “Kā lai es nolādu to, ko Dievs nenolād?” sacīja Bileāms. “Kā lai es nonievāju, ko Tas Kungs nav nonievājis?” Un tad seko iepriekš lasītie vārdi, ka Israēls ir “tauta, kas savrup dzīvo un kas starp tautām nav ieskaitāma”.

Israēls bija īpaša Dieva izredzēta tauta. Visu citu tautu vidū Israēlam bija jābūt Tā Kunga tautai, kas pazīst Viņa gribu un neaptraipa sevi ar pagāniskiem elkiem un grēkiem. Šai tautai bija jātop par svētību visām citām zemes tautām [1.Moz.12:2-3], kas ar Jēzus nākšanu arī piepildījās.

Bileāms sacīja, ka tikmēr, kamēr Israēls dzīvoja savrup, tas saņēma Tā Kunga svētību. Taču, sākot staigāt pagānu ceļos, tauta izaicināja To Kungu, izsaucot Viņa dusmas.

Par to Dieva tautai jādomā arī šodien. Tas Kungs ir izredzējis Sev tau tu – tautu, kas nākusi no jūdiem, grieķiem un visām iespējamām tautām un tautībām. Dieva tauta ir visi Viņam ticīgie zemes virsū.

Saskaņā ar Dieva prātu šai tautai ir jādzīvo “savrup”, proti: Dievs grib, lai mēs, Kristus vārda nesēji, staigātu Viņa, nevis pasaules pēdās. Viņš grib, lai mēs paklausām Viņa baušļiem, nevis savām kārībām. Viņš grib, lai mūsu manta būtu debesīs, nevis zemes virsū.

Kristietis atšķiras no pasaules. “Kā Kristus savienojams ar Beliaru, vai ir kāda daļa ticīgajam ar neticīgo? Kas kopējs ir Dieva namam ar elkiem? Jo jūs esat dzīvā Dieva nams, kā Dievs ir sacījis: Es viņos gribu mājot un viņu starpā staigāt, un Es būšu viņu Dievs, un tie būs Mani ļaudis” [2.Kor.6:15-16].

Tie ir vārdi, kas Dieva tautai ir jāpārdomā šodien un vienmēr.