Lūgšanas pamats

Nākot pie Dieva lūgšanā, cilvēks sāpīgi izjūt savu necienību mūžīgā, visvarenā Dieva priekšā. Ābrahāms to izteica tā: “Es esmu uzdrošinājies runāt ar savu Kungu, lai gan es esmu putekļi un pīšļi.” (1.Moz.18:27)

Mēs nevaram uzstādīt Dievam prasības. Tikai savas žēlastības dēļ Dievs mūs uzklausa. Tie, kuri domā, ka spēj pievērst sev Dieva uzmanību, maldās. (Lk.18:10-14) Dievu nevar ietekmēt ar lūgšanas tehniku un vareniem vārdiem. (Mt.6:7) Mēs varam uzticēties vienīgi Dieva labvēlībai un žēlastībai. “Jo mēs zemojamies Tava vaiga priekšā ar savām lūgšanām, balstīdamies ne uz savu taisnību, bet cerēdami un paļaudamies uz Tavu lielo žēlastību.” (Dan.9:18)

Tāpēc īpaši svarīgi ir lūdzot turēties pie Dieva apsolījumiem. Šajā ziņā mēs varam mācīties no Jēkaba, kas savā lielajā izmisumā vienmēr prātā paturēja paša Dieva apsolījumus. (1.Moz.32:9-12)

Mums nav nekādu tiesību sagaidīt, ka Dievs mūs uzklausīs, tomēr Jēzus teica, ka mēs drīkstam lūgt Viņa vārdā. (Jņ.14:13) Tas nozīmē, ka Dievs mūs uzklausa Jēzus dēļ. Mums ir pieejama Dieva Tēva sirds tāpēc, ka mēs piederam Viņa Dēlam. Lūgt Jēzus vārdā nozīmē arī mūsu lūgšanas atbilstību Jēzus prātam, Viņa domām un mērķiem.

Nav nekādas nozīmes tam, kur mēs atrodamies lūgšanas laikā. Neviena vieta nav svētāka par kādu citu. (Jņ.4:23-24) Tāpat ķermeņa stāvoklim nav izšķiroša nozīme – uz ceļiem vai stāvot. Bībele rāda mums dažādu lūgšanas stāvokļu piemērus. (Mk.11:25; Atkl.21:5) Svarīga ir vienīgi mūsu ticības paļāvība uz Dievu. (Jēk.1:6; Ebr.11:6)