Lūgšanas atstāšana novārtā

“Jums nav tāpēc, ka jūs nelūdzat Dievu.” (Jēk.4:2)

Lūgt nozīmē atvērt mūsu sirdis Jēzum. Un Jēzus ir viss, kas mums, grēciniekiem, vajadzīgs kā laikā, tā mūžībā. Viņš “mums kļuvis par Dieva gudrību, par taisnību, par dzīves svētību un pestīšanu”. (1.Kor.1:30) Šeit mums ir Bībeles uzskats par lūgšanas mērķi, vietu un nozīmi Dieva pestīšanas plānā. Jēzus kādreiz ir teicis: “..bez Manis jūs nenieka nespējat darīt.” (Jņ.15:5) Viņš zināja, cik burtiski patiesi ir šie vārdi, cik pilnīgi bezpalīdzīgi mēs esam bez Viņa. Bet Viņš tāpat ir arī teicis: “Lūdziet, un jums taps dots” viss, kas jums vajadzīgs un vēl vairāk. Un Viņš bez mitas ir mūs aicinājis, rosinājis, uzmundrinājis, pamācījis, jā, pat pavēlējis lūgt. Daudzie un dažādie Bībeles uzaicinājumi lūgt īpaši izgaismo lūgšanas būtību. Tie mums parāda, ka lūgšana ir atpestīta cilvēka dzīvības pulss.

Šeit es gribētu minēt dažus aicinājumus uz lūgšanu, ar kuriem pie mums vērsies pats Dievs:

• “Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsit; klaudziniet, tad jums taps atvērts. Jo ikviens, kas lūdz, dabū, un kas meklē, atrod, un tam, kas klaudzina, taps atvērts. Jeb vai ir kāds cilvēks jūsu starpā, kas savam dēlam, kad tas maizi lūdz, dotu akmeni? Jeb kad tas zivi lūdz, tam dotu čūsku? Ja tad nu jūs, ļauni būdami, protat saviem bērniem dot labas dāvanas, vai tad jūsu Tēvs debesīs nedos daudz vairāk laba tiem, kas Viņu lūdz?” (Mt.7:7-11)
• “Ja jūs paliekat Manī un Mani vārdi paliek jūsos, jūs varēsit lūgt, ko gribat, – tas jums notiks.” (Jņ.15:7)
• “Nezūdieties nemaz, bet jūsu lūgumi lai nāk zināmi Dieva priekšā.” (Fil.4:6)

Šķiet, ka jau ar šīm trim Rakstu vietām pietiek, lai kļūtu skaidrs, kā Jēzus uzlūko lūgšanu. Ja man tas būtu jāpasaka saviem vārdiem, es teiktu apmēram šādi: Jēzus aiziet pie grēcinieka, pamodina viņu no grēku miega, atgriež viņu, piedod viņam visus grēkus un padara viņu par savu bērnu. Viņš paņem to pie savas stiprās, caururbtās rokas un saka: “Tagad Es gribu visu ceļu iet kopā ar tevi un gribu tevi droši aizvest uz debesīm. Līdzko tu nonāksi grūtībās un bailēs, pasaki to tūdaļ Man. Es gribu tev, neko nepārmetot, dot visu, kas tev vajadzīgs, un vēl vairāk, katru dienu un katru nakti, kamēr vien tu dzīvosi.”

Mans draugs, vai tev arī nešķiet, ka tas bija tas, ko Jēzus patiesībā domāja, kad deva mums lūgšanu? Tā mums tā ir jālieto. Un tā Viņš grib atbildēt uz mūsu lūgšanos – žēlsirdīgi un dziļi iejūtīgi uzklausot. Lūgšanai vajadzētu būt līdzeklim, ar kura palīdzību es nemitīgi saņemu visu nepieciešamo, tai vajadzētu būt manam ikdienas patvērumam, manam ikdienas mierinājumam, manam ikdienas priekam, manas dzīves laimes bagātīgajam un neizsmeļamajam avotam.

Tādējādi kļūst saprotams, ka Dieva bērns Jēzum visvairāk rūpju sagādā tad, kad neizmanto iespēju lūgt. Jo ar to viņš sagrauj saikni ar Pestītāju, un viņa iekšējā dzīve neizbēgami novīst un deformējas, kā tas ir ar vairākumu no mums. Daudzi pamet lūgšanu tiktāl, ka viņu garīgā dzīve pamazām atmirst. Tāpēc es saprotu rūgtos rūpju vārdus, kas nāk no Dieva sirds, kad Viņam mums jāsaka: “Jūs iekārojat, un jums nav Jums nav, tāpēc ka jūs nelūdzat Dievu.” (Jēk.4:2) Viņam ir viss, kas mums nepieciešams, un neko Viņš nevēlas vairāk, kā savas dāvanas nodot mums. Bet mēs nelūdzam. Mums nav laika, mēs sakām. Vai arī vienkārši piemirstam lūgt. Un tad mēs savās mājās un draudzē klīstam apkārt kā kropļi, garīgi izsalkuši un novārguši, tā ka mums tikko pietiek spēka nostāvēt kājās, nemaz nerunājot par cīnīšanos pret grēku un kalpošanu Tam Kungam.

Es esmu daudz grēkojis pret savu debesu Tēvu, kopš esmu atgriezts, un esmu Viņam sagādājis daudz rupju visos divdesmit piecos gados, kurus es dzīvoju ar Viņu. Bet tagad es atzīstu, ka lielākais grēks kopš manas atgriešanās, ar ko Dievu esmu apbēdinājis visdziļāk, ir bijusi lūgšanas atstāšana novārtā. Jo šī nevērība ir bijusi cēlonis citām manām apgrēcībām un nolaidībām. Neskaitāmās lūgšanas iespējas, ko esmu palaidis garām, iespējas tapt uzklausītam, kuras bija paredzētas man, ja vien es būtu lūdzis, vēršas apsūdzībā pret mani, kura kļūst jo bargāka, jo dziļāk man ļauts ielūkoties svētajā lūgšanas dzīvē.