Lūgšana vienpadsmitajā svētdienā pēc svētās Trijādības svētkiem

Augstais Dievs, kas dzīvo Debesīs, un raugās uz pazemīgo, un kam salauzta sirds.

Mēs stāvam iztālēm un atzīstam savus noziegumus un grēkus, kas arvien mums pielīp. Mēs sitam pa savām krūtīm – te ir negantā sirds, kas daudzkārt ir apgrēkojusies pret savu Debesu Tēvu. Bet mēs vēl neesam tik pazemīgi un salauzti, cik mums vajadzētu būt. Mēs turamies pie tava mīļā Dēla Jēzus Kristus, kas mums ir likts par gudrību, taisnību, svētību un atpestīšanu, lai Viņā mēs taptu taisnība, kas der Dieva priekša.

Palīdzi mums, ka minam sava Pestītāja pēdās un mācāmies no Viņa būt no sirds pazemīgi.

Kāpēc gan būtu jālepojas nabaga cilvēkam, kas ir vienīgi zemes gabals un pīslis? No sevis mēs esam pelnījuši vienīgi nāvi un sodu. Ja mēs kaut kam esam derīgi, tad vienīgi caur tavu žēlstību, kas dara mūs derīgus.

Ak, pasargi mūs, žēlīgais Dievs, no lepnas sirds!

Lepnos Tu nogrūd no krēsla un paaugstini pazemīgos. Tāpēc mēs krītam tev pie kājām savā vājumā, un lūdzam žēlastību.

Dievs, esi mums grēciniekiem žēlīgs!

Vislabākā mūsu taisnība ir sārņaida drēbe. Mūsu grēki ir vislielākā negatība tavās acīs. Bet Jēzus Kristus asinis un Viņa taisnība, kas ir mūsu vislabākais apmetnis un spodras drēbes, kurās mēs varam pastāvēt tavā priekšā. Apģērb mūs tādās, tad mēs redzēsim tavu vaigu, un ieiesim tavās Debesu Mājās taisnoti.

Mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai top Tavs vārds. Lai nāk Tava valstība. Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes. Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien. Un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem. Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī no ļauna. Jo Tev pieder valstība, spēks un gods mūžīgi. Āmen.