Liecība par Svētā Gara darbošanos

Tas, kas Apustuļu darbos pastāstīts par kristīgās draudzes aizsākumiem, turpinās visā turpmākajā vēsturē — līdz pat mūsdienām, tātad arī Latvijā.

Mēs neko nedzirdam par kaut kādām īpašām, iepriekš izveidotām stratēģijām, komisijām, darba grupām un teorijām. Citādi apustuļi vēl šodien sēdētu savā istabā Jeruzālemē… Nē, tie ir šie divpadsmit, kas saņēmuši Svēto Garu, un viņu skolnieki, kas izplata Jēzus Kristus vēsti. Gars viņiem dod drosmi liecināt, Gars panāk arī to, ka Evaņģēlijs visās valodās tiek saprasts un uzņemts, un Gars tos sūta tālāk. Bet dažās vietās Tas viņus arī aizkavē (Ap.d.16:6-10): “Bet, viņiem ejot caur Frīģiju un Galatiju, Svētais Gars aizliedza Dieva vārdu Āzijā runāt. Nonākuši Mizijas apvidū, viņi lūkoja iet uz Bitiniju, bet Jēzus Gars viņiem neļāva. Pagājuši garām Mizijai, viņi nonāca Troadā. Un Pāvils naktī redzēja parādību: kāds maķedonietis stāvēja, viņu lūgdams un sacīdams: “Nāc uz Maķedoniju un palīdzi mums!” Kad viņš šo parādību bija redzējis, mēs gribējām tūdaļ iet uz Maķedoniju, saprazdami, ka Dievs mūs aicina viņiem sludināt evaņģēliju.” Rom.15:22: “Šī paša iemesla dēļ bieži esmu ticis aizkavēts pie jums nākt.” Vai ari 1.Tes.2:18: ” Mēs, pirmām kārtām es, Pāvils, esam gribējuši ne vienu reizi vien jūs apmeklēt, bet sātans mūs aizkavēja,” Ārējie iemesli šādiem kavēkļiem, visai iespējams, ir bijušas ieceļošanas atļaujas vai uzturēšanās ierobežojumi. Taču liecinieki zina, ka arī šādās lietās darbojas Dieva Gars.

Visbeidzot — mums tiek vēl parādīts kaut kas svarīgs par Gara darbošanos. Proti, apustulis Pāvils jau nav vienīgais sludinātājs, bet viņš savdabīgā veidā pievienojas divpadsmit pirmajiem apustuļiem — kā trīspadsmitais.

Turklāt atcerēsimies vēl kaut ko: visi mācekļi brīdī, kad Jēzu apcietināja, Viņu pameta. Pēteris Viņu trīs reizes aizliedza, kā Kungs to jau bija iepriekš paredzējis. Bet Pāvils sargā to drēbes, kas nomētā ar akmeņiem Stefanu, un tālāk teikts: “Bet Saulam viņa nāve bija ļoti pa prātam” (Ap.d.7:58, 8:1). Un mēs zinām arī tālāko vēstījumu: “Bet Sauls, vēl draudus un nāvi šņākdams pret Tā Kunga mācekļiem, gāja pie augstā priestera un lūdza no tā vēstules sinagogām Damaskā, lai, atradis kādus šīs mācības sekotājus, vīrus vai sievas, tos saistītus vestu uz Jeruzālemi. Bet, viņam ejot, notika, ka, tuvojoties Damaskai, piepeši viņu apspīdēja gaisma no debesīm, un, pie zemes nokritis, viņš dzirdēja balsi, kas viņam teica: “Saul, Saul, kāpēc tu Mani vajā?” Viņš jautāja: “Kas Tu esi, Kungs?” Bet Viņš atbildēja: “Es esmu Jēzus, ko tu vajā…”” (Ap.d.9:1-5)

Ar to mums īsumā parādīts, kādā veidā darbojas Dieva Gars, izplatot un uzturot Jēzus Kristus draudzi. Nevis pamatojoties tās panākumos, bet gan brīnumainā kārtā pret cilvēku naidīgumu un par spīti cilvēku vājumam. Bet, lai to ieraudzītu, Dieva vārdam mums jāatver acis.