Liecība par Pūpolsvētdienu

Tagad pievērsīsimies pašam aprakstītajam notikumam. Jēzus ar Saviem mācekļiem pa Galilejas ceļu tuvojas Jeruzalemei. Tie ir pienākuši pie Eļļas kalna, kura nogāzē atrodas Betfagas ciems.

Tā atrašanās vieta mūsdienās vairs nav zināma, bet iespējams, ka Betfaga ir atradusies cieši blakus Betānijai (Mk.11:1; Lk.19:29: εἰς Βηθφαγὴ καὶ Βηθανίαν”, “[nāca] Befragā un Betānijā”) vai pat ir bijušas viena ciemata divas daļas, kas nosauktas atšķirīgos vārdos. Varbūt tas tā bija noticis tādēļ, ka Betfraga bija senākā, jūdu apdzīvotā, ciemata daļa, bet Betānija – galiliešu ieceļotāju apdzīvotā ciemata daļa, kur svētku laikā apmetās arī svētceļnieki no Galilejas. Visticamāk, ka nicinošais “Betānija”, “nabagmāja”, nebija vis oficiālais ciemata nosaukums, bet gan Jeruzalemes jūdu piešķirtais izsmējīgais nosaukums nicināmo galiliešu apmetnei pie Betfagas ciema (līdzīgi “fufaikciemiem” daudzās apdzīvotās vietās Latvijā; sk. arī Betāniju Jņ,1:28, kas dažos citos manuskriptos saukta, iespējams, savā oficiālajā nosaukumā par Betabaru). Šai domai par labu liecina arī Jāņa evaņģēlija vēstījums 12.nodaļā par to, ka Jēzus pirms svinīgās iejāšanas Jeruzalemē naktī ir pavadījis Betānijā. Ja Jēzus, iziedams no Betānijas, kas atrodas viena sabata gājumā no Jeruzalemes, savā ceļā redz vēl kādu ciemu (Betfagu), tad tas nozīmē, ka abi ciemati atrodas blakus.

Pirms ieiešanas Jeruzalemē Jēzus rīkojas visai neparasti. Pirmā lieta, kas Jēzus rīcībā ir neparasta, ir tā, ka trīs gados Viņš ir vairākkārt pārstaigājis visu Palestīnu kājām, bet, atrazdamies tikai viena sabata gājumā no sava garā ceļojuma galamērķa, Viņš sūta Savus mācekļus pēc ēzelīša, uz kura Tam nojāt šo pavisam īso atlikušo ceļa daļu. Nepārprotami, tā ir īpaša zīme un norāde, taču tobrīd neviens to nemana un nesaprot.

Otrā neparastā lieta ir veids, kā Jēzus tiek pie Sava slavenā ēzelīša. Viņš vienīgais saprot, kam ir jānotiek, taču Viņš nerīkojas kā parasts cilvēks, kas šādam gadījumam būtu ēzelīti savlaicīgi nopircis vai aizņēmies. Viņš negaidīti sūta Savus divus mācekļus, lai tie pilnīgi atklāti visu acu priekšā ēzelīti atraisa un atved pie Viņa.[1] Viss ir it kā pakļauts nejaušībai, taču patiesībā tas nav tā. Viss notiekošais ir vienīgi Dieva paša noslēpumainais darbs, kas nolemts un atklāts rakstītajā vārdā.

Mācekļi un citi notikumos iesaistītie ļaudis nesaprot, ko un kāpēc tie dara. Tas atklāj kādu ļoti svarīgu tēmu visos Pūpolsvētdienas notikumos – senie pravietojumi nepiepildās tādējādi, ka cilvēki paši būtu apzināti un paklausīgi rīkojušies saskaņā ar Dieva vārdu, bet gan Dieva vārds pats virza cilvēkus, kas tajā brīdi to nemaz neapjauš, un caur viņiem piepildās. Tas atklāj mums kādu ļoti svarīgu patiesību par Dieva vārdu: tas ne vien pavēsta cilvēkiem to, kas būs, bet arī izdara to, ko pasaka; Dieva vārdam ir milzīgs spēks (Jes.55:11; Rom.1:16).

No tā izriet vēl kāda ļoti svarīga patiesība: lai gan cilvēki nav varējuši sev gūt Dieva piedāvāto labumu no kāda notikuma tajā brīdī, kad tas notika, tie tomēr var gūt šo garīgo labumu vēlāk – atceroties šo notikumu, dzirdot par to vai lasot. Ja tas tā nebūtu, tad nebūtu nekādas jēgas šos notikumus pierakstīt un atgādināt. Tāpēc liecība par Pūpolsvētdienu nav nesvarīgs vēstījums par to, ko kāds reiz ir palaidis garām nesaprastu, nerealizētu un nepiepildītu, bet ir spēkpilns dzīvības vārds.

Nākamā svarīgā tēma ir ļaudis, kas parāda Jēzum godu. Te jāņem vērā Jāņa paskaidrojums: “Šādu liecību nodeva ļaudis, kas pie Viņa bija bijuši, kad Viņš Lācaru bija saucis no kapa un uzmodinājis no miroņiem. Tāpēc arī tauta Viņam bija gājusi pretim, ka viņa bija dabūjusi zināt, ka Viņš šo zīmi bija darījis.” (Jņ.12:17-18).

Kas tad tie bija par ļaudīm, kas redzēja, kā Jēzus uzmodināja Lācaru, Martas un Marijas brāli? Kā zināms no Jāņa vēstījuma, šī ģimene dzīvoja Betānijā un, visticamāk, bija tur ieceļojusi no Galilejas. Šķiet arī, ka šai ģimenei nebija godājamas priekšvēstures un reputācijas. Saliekot kopā evaņģēliju vēstījumus, sanāk, ka tieši Lācara māsa Marija bija tā pati grēciniece, kas farizeja Sīmaņa namā svaidīja Jēzu ar dārgo nardu eļļu (Jņ.12:1-3; sal. Lk.7:37-38 un paralēlās Rakstu vietas). Cienījami ļaudis, protams, ar šādiem grēciniekiem sagājās nelabprāt un tos atstūma, tādēļ izstumtie parasti draudzējās ar tādiem pašiem izstumtajiem kā viņi.

Tas nozīmē, ka tie ļaudis, kas vairākas dienas pēc Lācara nāves vēl aizvien kuplā skaitā ciemojās Martas un Marijas namā un mierināja māsas bēdās, bija šādi izstumtie. Domājams, ka viņi bija tie, kurus citviet evaņģēlijos sauc par muitniekiem un grēciniekiem, bet Jēzu – par muitnieku un grēcinieku draugu. Tas izriet arī no Jņ.11:19, kur šie ļaudis nosaukti par jūdiem. Ienesīgā muitnieku “cunfte” bija veidota no šādiem jūdiem, kas savas tautas vidū bija kā izstumtie. Viņi, šķiet, bija draugi tieši par grēcinieci sauktajai Marijai, ne tik daudz Martai (sk. Jņ.11:31). Šos un daudzus citus līdzīgus ļaudis Jēzus bija aicinājis ārā no grēka jaunai dzīvei un nekaunējās saukties par grēcinieku draugu, jo vadīja tos šajā svētajā ceļā.

Pūpolsvētdienas notikumā tieši šie ļaudis liecina par Jēzu un sauc: “Ozianna Dāvida dēlam!” Grēcinieku un izstumto pulks ir dievišķā Ķēniņa dedzīgākie pavalstnieki un liecina par Viņa varu un darbiem. Viņu liecība ir tik varena, ka arī tie, kas citkārt būtu no viņiem vairījušies vai pat viņus nīduši, stājas Jēzus pavalstnieku pulkā kopā ar viņiem, lai piederētu Jēzum kā Kēniņam.

Lai gan ļaudis sveic Jēzu kā Pestītāju un Kristu, viņi vēl nesaprot, ko tas īsti nozīmē. Par to liecina arī Mesijas politizētais apzīmējums – Dāvida dēls, kas īpaši sakāpinātu politisku pieskaņu ieguva Hērodu dinastijas valdīšanas laikā, kad jūdu nacionālie centieni un pretestība nīstajai idumejiešu dinastijai sasniedza augstu pakāpi. Varētu sacīt, ka tautas caurmēra dievbijība attiecībā uz Mesiju lielākoties aprobežojās ar politiskām cerībām par likumīgās Dāvida dinastijas atjaunošanu; šai ziņā pat Jēzus mācekļi bija stipri ietekmēti. Taču, kā liecināja Jēzus, Viņa valstība nav no šīs pasaules.

Ko šis notikums māca mums šodien?

1. Tas mūs, šodienas muitniekus un grēciniekus un tiem pieskaitītos, mudina celt Kristu par savu siržu mūžīgo Valdnieku, priecāties par Jēzu, Viņam sekot un piederēt Jēzum Viņa nāvē, augšāmcelšanā un gaidāmajā godības valstībā taisnībā un svētumā.

2. Tāpat šis notikums māca paļauties uz Rakstiem kā uzticamu un spēkpilnu Dieva liecību, saskaņā ar kuru veidojas visas pasaules likteņi: viss būs tieši tā, kā sacīts. Un, ja Dieva vārds spēj īstenot tik lielas lietas, tas īstenos arī mazās – izglābs mani, niecīgo, no grēka un nāves. Turklāt, ja Kristus, kas taču ir Rakstu Kungs, pazemīgi pakļāvās Rakstiem, lai tos piepildītu, tad vēl jo vairāk mums, necienīgajiem kalpiem, jāpakļaujas un jāpaklausa svētajam Dieva vārdam.

3. Šis notikums mūs māca neapgrēcināties pie miermīlīgā un lēnprātīgā Ķēniņa zemības un Viņa neparastās valstības, kurā sapulcināti grēcinieki un netaisnie, lai tie taptu svēti un taisni. Tā nav bauslības un cilvēku darbu taisnība, bet zemīgā Ķēniņa taisnība, kas iegūstama, vienīgi piederot Viņam.

4. Tāpat no šī notikuma varam mācīties mācekļu paklausību, kas nešaubīdamies gāja pildīt Kunga pavēli un pieredzēja, kāds spēks ir vārdiem: “Tam Kungam to vajag!”

5. Ar skatu uz Lielo piektdienu mēs varam mācīties, cik īslaicīga un šķietami mānīga ir Dieva ļaužu godība šajā pasaulē, cik nepastāvīgi ir ļaužu prāti un cik vērtīga ir ticība, kas no Dieva saņemto iznes cauri pārbaudījumiem.

6. Ar skatu uz Lielo piektdienu mēs varam no Pūpolsvētdienas notikuma mācīties arī to, cik garīgi redzīgiem un uz Rakstu liecībām vērstiem mums jābūt, lai saskatītu, atpazītu un saprastu notikumus, kuros piepildās Dieva apsolījumi, jo tie cilvēki, kas tuvojas šim Ķēniņam ar savām domām un priekšstatiem, neizbēgami atkrīt vai pat nostājas pret Viņu.

[Pārpublicēts no LELB Teoloģijas žurnāls Nr.3 (2008)]

---

[1] – Teikums, kas latviski tulkots: “Un, ja kas jums ko sacīs, tad atsakait: “Tam Kungam to vajag,” tūdaļ Viņš jums tos atlaidīs”, oriģinālā ir sintaktiski neskaidrs.lr pieļaujams arī otrs tulkojuma variants: “Un,ja kas jums ko sacīs, tad atsakait: “Tam Kungam to vajag’,’ tad tūdaļ viņš [ēzelīša īpašnieks] jums tos atlaidīs.”