Kur palika laiks?

Aizņemtība un brīvā laika trūkums ir viena no mūsu laikmeta zīmēm. Ar ko mēs tik ļoti esam aizņemti? Ar ko ir piepildītas mūsu nedēļas dienas, ka bieži mums neatliek laika pat apstāties, padomāt un lūgt Dievu? Parasti mēs atbildam: tas ir darbs. Darbs paņem gandrīz visu mūsu laiku. Darbs, darbs un vēlreiz darbs. Bez darba taču nevar iztikt, vai ne?

Mūsu dzīve norisinās kapitālisma un konkurences apstākļos. Ja mēs neveltīsim visu laiku un spēkus savam darbam, to izdarīs citi, un mēs tiksim izkonkurēti. Darbs ir ieņēmis neapstrīdami galveno vietu šodienas cilvēka dzīvē. Kā gan citādi, jo no tā taču atkarīga mūsu laime un labklājība? Ja tev ir labs darbs, tev ir stāvoklis sabiedrībā un līdzekļi, lai īstenotu, ko vēlies. Ja tev darba nav, tev nav nekā un tevi uzskata par klaidoni jeb kā tagad arī saka “bomzi”. – Tik nežēlīga ir mūsdienu dzīves loģika.

Tāpēc cilvēki pieņem šīs spēles noteikumus un metas iekšā šai izdzīvošanas “vāveres ritenī”, daudz nedomādami, vai šie noteikumi ir pareizi vai nav. Pilnīga veltīšanās darbam un visa pakļaušana vienam mērķim – tapt par veiksmīgu darbinieku un izveidot labu karjeru – daudziem ir kļuvis par galveno vadmotīvu. Daudzi ir gatavi upurēt visu citu, lai tikai sasniegtu šo vienu kāroto mērķi. Cilvēks kļūst par “darba vergu”, kam neatliek laika gandrīz nekam citam. Dzīves temps – un cilvēku prasības aizvien pieaug, bet laika paliek arvien mazāk un mazāk.

Kur paliek laiks?

Interesanti, ka XX gadsimta vidū līdz ar tehnoloģiju straujo attīstību tika prognozēts, ka drīz lielāko darba apjomu paveiks mašīnas un tas cilvēkam dos tik daudz brīva laika, ka cilvēki nezinās, ko ar to iesākt. Likās, ka tā arī notiks, jo arodbiedrības jau bija izcīnījušas 8 stundu darba dienu un paredzēja, ka drīz šīs stundas varētu kļūt vēl īsākas.

Bet notika kas savāds. Tā vietā, lai dzīve kļūtu sakārtota un mierīga, šodien mēs redzam pilnīgi citu ainu – dzīve ir haotiska un stresa pilna, kurā grūti rast mieru un līdzsvaru; daudzi strādā nenormētu darba laiku, turklāt arī tradicionāli brīvās nedēļas nogales sestdienas un svētdienas daudziem vairs nav brīvas. Pārāk daudz darba… cilvēki strādā aizvien vairāk un smagāk.

Bet kādēļ? Kas nosaka šo pārlieku darbīgo un noslogoto dzīves stilu? Īstenībā tā ir modernās dzīves filozofija, kas darbu uztver par galveno mērauklu, kas nosaka cilvēka vērtību. Vārdu sakot – tu esi tik liels, cik liels ir tavs amats un atalgojums! Proti, šāda absolūti materiālistiska filozofija apzināti vai neapzināti nosaka mūsdienu sabiedrības standartus.

Tādējādi darbs jau sen netiek aplūkots pēc kristīgās izpratnes – kā aicinājums, kurā cilvēks ar savu amatu un profesiju kalpo apkārtējiem. Tagad aicinājuma jēdziens ir ticis aizstāts ar – karjeru. Karjera un nauda šodien ir galvenā motivācija un dzinulis, kāpēc cilvēki cītīgi strādā un iespējami labāk pilda savus pienākumus.

Savukārt jēdziens “kalpošana” ir kļuvis pavisam svešs mūsdienu sabiedrībā, un tā vietā darbs ir pāri visam kā naudas pelnīšana.

Un darbs ir veids, kā vislabāk īstenot un piepildīt savas spējas un talantus. Proti -sevis realizācija. Un, protams, viss gods, slava, pateicība un atalgojums par šādu pašrealizāciju pienākas pašam cilvēkam – darba rūķim.

Tā ir ļoti atšķirīga izpratne no tās, ko māca kristīgā darba ētika: ka darbs pirmām kārtām ir jādara Dievam par godu un tuvākam par labu, nevis tikai savtīgu, personisku, utilitāru mērķu vārdā. Protams, arī naudai un pašrealizācijai ir sava loma, taču kristīgā domāšanā tā ir pakārtota. Primārais, kā apustulis Pāvils saka, ir strādāt savu darbu “kā savam Kungam” un kalpojot tuvākā vajadzībām.

Bēgšana

Vēl viens aplams veids, kā uztvert darbu, ir uzlūkot to kā bēgšanas un patvēruma vietu. Nav noslēpums, ka viens no iemesliem, kāpēc cilvēki labprāt mēdz strādāt virsstundas, ir tas, ka tādējādi viņiem izdodas izvairīties no mājas un ģimenes attiecību kārtošanas, kas bieži vien ir sarežģītāk un prasa vairāk piepūles, nekā atrasties darbā un veikt kādus pierastus pienākumus. Tāds ir problēmu loks, kuru savā grāmatā (The Time Bind: when work becomes home un home becomes work) atklāj sociologs Erlijs Rasels Hohšilds:

Daudzām strādājošām sievietēm darba vieta ir kļuvusi par patvēruma vietu no daudz smagākiem mājsaimniecības darbiem. Arvien vairāk sievietes ir atklājušas lielo vīriešu noslēpumu – ka darbs var kļūt par patvērumu no spiediena un likstām, ko nes mājas dzīve. Līdz ar to, ka viņas ir ieguvušas vairāk izglītības un dara darbus kopā ar vīriešiem, sievietes iejūtas šajā “vīriešu” karjeras pasaulē daudz vairāk, nekā vīrieši ir iejutušies mājsaimniecības darbu darīšanā. Un, protams, mājas dzīve no tā cieš. Sievietes ir mainījušās vairāk par vīriešiem, jo patiesība ir tāda, ka mūsu sabiedrība “vīrišķo” darba pasauli vērtē augstāk par “sievišķo” mājas un bērnu pasauli.

Šai vietā noteikti būtu lietderīgi vēlreiz pieminēt Lutera skaidri izklāstīto Bībeles mācību par aicinājumu, kas uzsver ikviena darba ­ liela vai maza, ievērojama vai neievērojama, apmaksāta vai brīvprātīga ­ diženumu, ja vien tas darīts savā aicinājumā un kalpošanā. Ļoti spilgti ir Lutera salīdzinājumi, kas līdzās nostāda mājsaimnieces tīrīšanas un mazgāšanas darbus ar valstsvīra pildītajiem pienākumiem. Luters saka, ka tie abi, strādādami savā aicinājumā un paļāvīgā ticībā, dara svarīgu darbu un ir Dievam vienlīdz mīļi un dārgi. Domāju, ka tas ir izaicinājums arī mums visiem ­ nešķirot darbus tikai pēc to ārēji šķietamā lieluma un svarīguma, bet gan pēc tā – kā šie darbi kalpo tuvākajam.

Vairāk darba, mazāk laika

Tas diemžēl ir fakts, ka mūsu attieksme pret darbu nereti ir ļoti tālu no kristīgās ticības izvirzītajiem ideāliem. Bieži darbs kļūst par elku un savā varā paņem praktiski visu cilvēka sirdi, prātu, domas un jūtas. Cilvēki sirgst ar t.s. darbaholismu, kas ir sava veida atkarība un kā jebkura atkarība – tā laupa brīvību un rada disharmoniju.

Vairums cilvēku piekrīt, ka šī nesamērīgi lielā aizņemtība nav pozitīva. Kāda nesen izdarīta aptauja pat apliecina, ka lielākā daļa cilvēku sakās esam gatavi upurēt zināmus karjeras sasniegumus, lai vairāk laika varētu pavadīt kopā ar savu ģimeni. Kaut arī cilvēki izsaka šādus apgalvojumus, parasti tomēr viņu vārdi un rīcība nav viens un tas pats. Diemžēl reti kurš ir gatavs īstenot to savā dzīvē.

Kad mums reāli jāizvēlas ­ saņemt lielāku atalgojumu vai iegūt vairāk brīvā laika – mēs nekavējoties atsakāmies no daudz kā, lai tikai nopelnītu lielāku naudu. Tās dēļ mēs iejūdzamies aizvien jaunos un jaunos darbos. Tas it kā sola labāku dzīvi. Taču tajā pašā laikā tā ir kā runga ar diviem galiem, jo vienlaikus tas sola arī vairāk stresa, aizņemtības un visa, kas ar to saistīts.

Mēs esam pieradināti domāt, ka dzīves līmenim nepārtraukti jākļūst augstākam. – Mēs nekad nedrīkstam apstāties un samierināties ar sasniegto. Materiālā ziņā nepieciešama nemitīga attīstība un progress. “Nepiesātinātība” kā attieksme un ideoloģija tiek kultivēta un iepotēta ar reklāmām un saukļiem: ka visa kā mums vajag vairāk un vairāk, ka materiālo lietu iegūšana beigu beigās piepildīs mūsu vēlmes un nesīs gaidīto laimi.

Labklājības cena

Latvijā pēdējos gados valsts labklājības rādītājs IKP (iekšējais kopprodukts) ir pastāvīgi audzis. No tā varētu secināt, ka vismaz daļas cilvēku ienākumu un labklājība ir augusi. Bet vai cilvēki tagad ir vairāk apmierināti ar dzīvi? Šķiet, ka tomēr ne īpaši.

Kā liecina statistika, par spīti IKP pieaugumam ir pieaugušas arī dažādas negācijas sabiedrība -problēmas ģimenēs, laulību iziršana, ielas bērni, narkomānija, dažādas fiziskas un psihiskas kaites utt. Tas nozīmē tikai to, ka ar darbu un ekonomiskiem līdzekļiem visas problēmas nav atrisināmas. Un dažkārt pārlieku liels, vienpusīgs uzsvars uz pārticību (par katru cenu!) var radīt tikai jaunas problēmas.

Mums ir izveidojies priekšstats, ka līdz ar materiālās pārticības līmeni vajadzētu celties arī vispārējam komforta, labsajūtas un drošības līmenim. Taču tā sasniegšana un uzturēšana parasti prasa daudz darba un milzīgu piepūli, īpaši mūsu ekonomiskajos apstākļos. Cilvēkam nemitīgi jāsastopas ar tādām problēmām kā: neskaitāmo rēķinu nomaksa, mājas vai auto kredītu un līzingu ik mēneša maksājumi, bērnu skološana un uzturēšana, rūpes par vecumdienām utt.

Vēlamā dzīves standarta uzturēšana liek cilvēkam saglabāt nemitīgu spriedzi un stresu, lai nekas nenoietu greizi, lai nepazaudētu darbu un lai šī it kā stabilā dzīves piramīda nesabruktu. Šai ziņā arī pie pārtikušiem cilvēkiem ir novērojama nedrošība, bažas un nemierīgs prāts par nākotni. Ne vienmēr labklājība uzlabo cilvēka pašsajūtu.

Tāpēc mums būtu jāseko I. Ziedoņa padomam un jāmeklē “pareizas attiecības starp materiālo un garīgo pasauli,” lai mēs saprastu, cik “materiālā pasaule ir atkarīga no garīgās.” Zināmā mērā mums ir nepieciešams iet pret vispārējo straumi, kas darbu aplūko tīri savtīgās, materiālistiskās kategorijās – kā naudas pelnīšanas un pašrealizācijas līdzekli. Mums no jauna ir jāapgūst kristīgā mācība par aicinājumu un kalpošanu, kas ļauj veikt savu darbu saskaņā ar Dieva vārdu.

Visbeidzot Kristus vārdi, kas māca ticības attieksmi un pareizas prioritātes, kuras nav nemaz tik viegli īstenot šai straujajā laikā: “Tāpēc jums nebūs zūdīties un sacīt: ko ēdīsim, vai: ko dzersim, vai: ar ko ģērbsimies? Jo pēc visa tā pagāni dzenas; jo jūsu Debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag. Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas. Tāpēc nezūdieties nākamā rīta dēļ, jo rītdiena pati par sevi zūdīsies. Ikvienai dienai pietiek pašai savu bēdu.” (Mt.6:31-34)