101. Kādas lietas pieder pie cilvēka dzīves kārtības, kad runājam par mantu?


Kunga Kristus atspīdēšanas svētkos

Kad Jēzus bija piedzimis Betlēmē Jūdu zemē ķēniņa Hēroda laikā, redzi, gudri vīri no austrumu zemes atnāca uz Jeruzālemi un sacīja: “Kur ir jaunpiedzimušais jūdu ķēniņš? Jo mēs viņa zvaigzni redzējām austrumu zemē un atnācām viņu pielūgt.” Kad ķēniņš Hērods to dzirdēja, tad viņš izbijās un visa Jeruzāleme līdz ar viņu. Un saaicinājis visus tautas augstos priesterus un rakstu mācītājus, viņš izzināja no tiem, kur Kristum būs piedzimt. Un tie viņam sacīja: “Betlēmē jūdu zemē; jo tā raksta pravietis: Un tu, Betlēme, jūdu zemē, tu nebūt neesi mazākā starp Jūdas ciltskungiem; jo no tevis nāks valdnieks, kas ganīs manu Israēla tautu.” Tad Hērods paslepen saaicināja gudros, sīki izjautāja tiem par zvaigznes atspīdēšanas laiku. Un viņš tos sūtīja uz Betlēmi un sacīja: “Eita un ievāciet rūpīgi ziņas par to bērnu, un kad jūs viņu atradīsit, tad paziņojiet to man, ka ir es aizeju un viņu pielūdzu.” To no ķēniņa dzirdējuši, tie aizgāja. Un redzi, zvaigzne, ko tie bija redzējuši austrumu zemē, gāja tiem pa priekšu un nostājās pār namu, kurā bija bērns. Un zvaigzni ieraudzījuši, tie priecājās ar varen lielu prieku. Un namā iegājuši, tie ieraudzīja bērnu līdz ar Mariju, viņa māti, un tie nometās ceļos un viņu pielūdza. Tad tie atvēra savas mantas un dāvāja viņam zeltu, vīrāku un mirres. Un sapnī saņēmuši norādījumu pie Hēroda neatgriezties, tie aizgāja pa citu ceļu uz savu zemi. [Mt.2:1-12]

Šodien pieminam trīs lieliskus notikumus, kuros Kungs Jēzus atklājies, sniegdams īpašu mierinājumu tiem, kas Viņu meklē ar stipru ticību. Pirmkārt, Kristu mums rāda trīs gudrie no Austrumu zemes; otrkārt, – Jānis Kristītājs, trīsdesmitajā dzīves gadā kristīdams Kristu Jordānā, kad Svētais Gars, turklāt arī Tēva balss no debesīm apliecināja, ka Viņš ir Dieva Dēls (Mt.3:17; Mk.1:11; Jņ.1:34); treškārt, Kristus pats Savu godību apliecina, darīdams brīnumu zīmi kāzās – pārvērsdams ūdeni vīnā (Jņ.2:7-11) – un pagodinādams laulības kārtu, kuru tagad diemžēl pāvests ar saviem žēlīgajiem kungiem ir neganti saplosījuši, apkaunojuši un atmetuši, uzskatīdami to par nožēlojamu, nicināmu kārtu. Par to citreiz runāsim vairāk un arī līdz šim jau pietiekami daudz esam rakstījuši. Tagad nedaudz aplūkosim Kristus pirmo atklāšanos jeb atspīdēšanu.

Gudrie nākuši no Arābijas, un nav šaubu, ka viņi bijuši prasmīgi, izglītoti vīri un savas zemes pārvaldnieki (kā tajos laikos bija ierasts Austrumu zemēs). Ieraudzījuši uzlecam jaunu zvaigzni, tie bez kavēšanās nāca uz Jeruzalemi un ar lielu dedzību meklēja jaundzimušo jūdu Ķēniņu. Te mums jāpamana, ka viņi šo Ķēniņu nebūtu varējuši meklēt, nedz atrast bez zvaigznes, kura galu galā ļāvusi viņiem no Dieva vārda skaidri uzzināt, kur šis Ķēniņš meklējams. Tāpat notiek arī ar mums: mēs nevaram atrast Kristu bez Evaņģēlija, bez Dieva vārda. Vārds mums rāda, kur Viņš meklējams un kā Viņu atrast. Taču tas kļūst iespējams tikai tad, kad satveram Evaņģēliju ticībā; citādi – ja arī saņemam, dzirdam un zinām Evaņģēliju, tomēr tas mums nepalīdz – mēs nespējam Kristu atrast, tāpat kā Viņu neatrada Rakstu mācītāji, kam bija Raksti un kas citiem ļaudīm prata rādīt ceļu pie Kristus, tomēr paši pie Viņa nenāca; tie neņēma Rakstu vārdus pie sirds, bet palaida garām šo Ķēniņu, kuru paši ar ilgu pilnām nopūtām bija gaidījuši tik ilgu laiku. Tādēļ nepietiek tikai dzirdēt jeb saņemt Evaņģēliju, bet ir nepieciešams tam ticēt un satvert to ar sirdi – citādi Kristu neatradīsim. Un te arī redzat, ka nav svarīgi, vai cilvēks ir izglītots vai neizglītots, vai viņš labi zina Rakstus vai ne. Kam Dievs dod šādu atziņu, tam tā ir – Dievs neuzlūko cilvēka vaigu, Ap.d.10:34, bet, kuru Viņš velk pie Sevis, tas arī pie Viņa nāk. Tomēr Dievs arī prasa, lai arvien tiktu sludināts Evaņģēlijs.

Kad nu gudrie, sekodami Rakstu un zvaigznes norādījumiem, atrod Kristu, jūdu Ķēniņu, Bētlemē, kopā ar Jāzepu un Mariju, viņus neapgrēcina šī Ķēniņa necilais izskats. Saņēmuši mācību no Rakstiem, tie atzīst Bērniņu par Mesiju un jūdu Ķēniņu, kuru jūdi bija gaidījuši; gudrie vīri atver savus mantu maisus un upurē Kristum zeltu, vīraku un mirres. Tas palīdz mums aptvert ticības dabu – ticība neļauj sevi maldināt, bet turas pie Dieva vārda, nepievērsdama nekādu uzmanību lietu ārējam izskatam. Gudros nepavisam neapgrēcina tas, ka šis Bērniņš līdz ar Saviem vecākiem atrodas tik necilā un nabadzīgā mājvietā, kur nav nekādas greznības. Te nav nekāda spožuma; ir tikai Rakstu liecība, ka šim Bērniņam jābūt jūdu Ķēniņam. Gudrie ir pārliecināti, ka šis Bērns tiešām ir Ķēniņš – kā to bija norādījuši Raksti un parāda Viņam ķēnišķīgu godu, sniegdami dāvanas, kuras bija paņēmuši līdzi kā labāko, kas atrodams viņu zemē. Pasaule gan neko tādu nedarītu, bet sekotu savam ieradumam un raudzītos, kur var atrast lielāku greznību, samta tērpus, daudz kalpu un kalpoņu. Tādās vietās gan pasaule mēdz dot savas dāvanas, proti, tā dod tur, kur jau iepriekš i r pietiekami daudz un vēl vairāk. Jā, pasaules dabā ir atņemt necilajiem un nabadzīgajiem, atraut izsalkušajiem un izslāpušajiem pēdējo maizes riecienu un dzēriena malku, lai gan tiem nav nekā vairāk kā vien tas, ko viņi nopelnījuši, asins sviedrus svīzdami.

Te nu tev jāmācās: ja arī mēs gribam godāt Kristu, kā to darīja šie gudrie, tad mums jāaizver acis un jānovēršas no visa, kas pasaulei šķiet jauks un spožs, lai neļautu mūs aizbiedēt projām no Kristus, kaut arī viss, kas ar Viņu saistīts, pasaules acīm šķiet necienīgs, nicināms un muļķīgs; lai tev pietiek ar to, ka tas viss Dievam ir tīkams! Sargies no tā, kas ir spožs pasaules priekšā; vingrinies darbos, kuri cilvēka prātam šķiet muļķīgi un necienīgi, piemēram, palīdzi nabagiem, mierini noskumušos un rūpējies par tuvākā vajadzībām. Ja tu uzcītīgi vingrināsies šajās lietās un ticībā mācīsies pret to visu pareizi izturēties, tad visi liekulīgie darbi, tādi kā misu, vigiliju un piemiņas dievkalpojumu noturēšana, baznīcu celšana utt., – visi šie ģeķīgie darbi paši no sevis izzudīs un iznīks. Šādiem darbiem gan tagad nododas visa pasaule, jo tie šķiet jauki, kaut arī Dieva priekšā ir viena vienīga negantība. Bet tas, ko Dievs ir pavēlējis, proti, kalpot mūsu tuvākajam un rūpēties par viņu, ja viņš nonācis postā, izturēties pret viņu laipni un labvēlīgi, kā arī pildīt visus pārējos Dieva baušļus, – tas tiek atstāts novārtā, un pasaulei šādi darbi šķiet necienīgas, niecīgas lietas, jā, tā šādus darbus izzobo un uzskata par ģeķīgiem. Tādēļ neviens tos negrib darīt. Kādēļ? Tādēļ, ka šiem darbiem nav nekāda spožuma. Un šai ziņā mēdz uzskatīt: kas nespīd, tas nekam nav derīgs.

Tomēr Dievs drīzāk pieļaus, lai Viņam tiek laupīts gods un mūsu kalpošana Viņam, nekā to, ka atstājam novārtā kalpošanu tuvākajam, – kā Kristus Mt.5:23-24 saka: “Tāpēc, kad tu upurē savu dāvanu uz altāra un tur atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi, tad atstāj turpat altāra priekšā savu dāvanu, noej un izlīgsti papriekš ar savu brāli un tad nāc un upurē savu dāvanu.” Te jūs pavisam skaidri redzat, ka Dievs negrib, lai kalpojam Viņam citādi kā vien – vispirms kalpodami savam tuvākajam un būdami laipni pret viņu.

Tādēļ Dievs pravieša Jesajas grāmatā atraida visus jūdu upurus, jo šie ļaudis bija atstājuši novārtā pašu svarīgāko, proti, žēlsirdību un ticību. “”Kam Man vajadzīgi jūsu daudzie kaujamie upuri?” saka Tas Kungs. “Man ir apnikuši jūsu aunu un baroto teļu dedzināmie upuri, Man netīk jēru un āžu asinis. Kad jūs nākat rādīties Manā priekšā, kas tad no jums prasa, lai jūs samīdāt Manus pagalmus? Nenesiet Man vairs veltīgo un liekulīgo ēdamo upuri, to kvēpināmā smarža ir negantība un iedveš Man riebumu. Es neieredzu un nevaru ciest jūsu jaunajos mēnešos un sabatos noturamās svētku sapulces, jo tās ir gan krāšņas un svinīgas, bet tai pašā laikā bezdievības pilnas! Es ienīstu jūsu jaunos mēnešus un jūsu gadskārtējos svētkus, tie Man ir par nastu, tie Man kļuvuši neciešami! Kad jūs paceļat savas rokas, Es apslēpju Savas acis no jums, un, lai cik daudz jūs arī lūgtu, Es jūs tomēr neuzklausu, jo jūsu rokas ir aptraipītas asinīm. Mazgājieties, šķīstaities, pārtrauciet savus ļaunos darbus Manu acu priekšā! Mitieties ļaunu darīt! Mācaities labu darīt, meklējiet taisnību, palīdziet apspiestajiem, stājieties pretī varmācībai, piešķiriet pienācīgo tiesu bāriņiem, aizstāviet atraitni!”" (Jes.1:11-17).

Šajos Jesajas vārdos redzat, ko Dievs no mums prasa un kas Viņam tīkams. Ja atstāsim novārtā šos darbus, ar kuriem mums būtu jākalpo nabadzīgajiem un jārūpējas par viņu vajadzībām, tad Viņš negribēs mūs pazīt; jo, ko darām savam tuvākajam, to esam darījuši Dievam un pašam Kristum, – pastarajā tiesā Viņš sacīs: “Ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši,” Mt.25:40, 45. Bet ar to, ka esi cēlis baznīcas vai noturējis mises, pastarajā tiesā daudz nevarēsi lielīties. Kungs Kristus tev sacīs: vai tad Es tev jautāju par tavām baznīcām un misēm? Man nerūp tavi altāri un zvani. Vai tad tu domā, ka Man patīk koks un akmeņi, runāšana un skandināšana? Vai tad viss jau iepriekš nav piederējis Man? “Debesis ir Mans tronis, un zeme ir Manu kāju pamesls,” Jes.66:1. Kas tev pavēlējis celt baznīcas? Es esmu tev licis celt Man dzīvu templi, to uzturēt un tam palīdzēt, bet tu esi darījis kādus citus, ģeķīgus darbus, ko Es tev neesmu pavēlējis darīt. Es tevi nepazīstu, lai kā tu nomocītos ar savām baznīcām un misēm. Jums bija jāuzticas tikai Man, bet jūs esat paļāvušies uz saviem darbiem, itin kā gribētu ar tiem izcīnīt debesis un darīt Mani par savu draugu. Īsi sakot, – jūs neesat darījuši neko no tā, ko Es esmu prasījis, bet to, ko Es neprasu, esat pildījuši ar vislielāko uzcītību. Labi, nu arī jūs no Manis saņemsit pelnīto pateicību: Es jūs nepazīstu – meklējiet patvērumu pie tā dieva, kas jums to visu pavēlējis!

No tā mums jāmācās, lai arī mūs neapgrēcinātu Bērniņa Jēzus un Viņa vecāku necilais izskats un lai mūs nemaldinātu arī mūsu tuvākā necilā āriene, bet lai mēs būtu pārliecināti, ka savā tuvākajā atrodam Kristu un ka to, ko darām tuvākajam, esam darījuši pašam Kristum. Viņa valstība slēpjas necilās, nicinātās lietās – svētajā krustā, nicinājumā, vajāšanās, postā un nelaimēs, – kā Sv.Pāvils Rom.8:36 saka, citēdams Ps.44:23: “Tevis dēļ mēs ciešam nāvi augu dienu, mēs tiekam turēti līdzīgi kaujamām avīm.” Un citviet, 1.Kor.4:13, viņš saka: “Mēs esam kļuvuši kā par atkritumiem pasaulē .. Tādēļ Kristus, sūtīdams Savus mācekļus sludināt Evaņģēliju visā jūdu zemē, saka viņiem: “Redzi, Es jūs sūtu kā avis vilku starpā,” Mt.10:16.

Tie, kuri nemeklē Kristu šajā necilajā izskatā, krustā un vajāšanās, nevarēs Viņu atrast, – gudrie Kristu, jaundzimušo Ķēniņu, neatrada Hēroda pilī, nedz pie augstajiem priesteriem, nedz ari Jeruzalemē, lielajā un varenajā galvaspilsētā, bet gan Bētlemē, kūtī, pie nicinātiem, nievātiem ļaudīm – pie Marijas un Jāzepa. Īsi sakot, – Kristus ir atrodams tur, kur tas vismazāk būtu gaidāms.

Nu mums jāaplūko arī tas, ko gudrie izteikuši ar savām dāvanām. Ar tām viņi pietiekami skaidri parādījuši, ka šis Bērniņš ir Ķēniņš un ne tikai Ķēniņš, bet vienlaikus Dievs un mirstīgs Cilvēks. Dāvinādami Kristum zeltu, gudrie apliecina, ka Viņš ir Ķēniņš; tas ir, itin kā viņi gribētu sacīt: mēs Tev atnesām zeltu – ne tādēļ, lai ar to darītu Tevi bagātu; jo zelts, sudrabs un visas pārējās radītās lietas jau iepriekš pieder Tev; bet, sniegdami šo dāvanu, mēs atzīstam Tevi par varenu Ķēniņu, kas valda pār visām lietām. Tā mēs upurējam zeltu, atzīdami Tevi par mūsu Ķēniņu un Kungu. Ak, tā gan ir stipra ticība! Ja atzīstu Viņu par savu Ķēniņu un Kungu, tad manai gribai ir jāpiekāpjas un nekas no tā, kas atrodams manī, nedrīkst valdīt, bet man jāļauj, lai manī valda tikai Kristus, – lai Viņš dara, kā Viņam labpatīk; man jāatstāj visas lietas Viņa ziņā. Tā darīja spitālīgais vīrs (Mt.8:2), sacīdams Kristum: “Kungs, ja Tu gribi, Tu vari mani šķīstīt.” Tādēļ – lai manī varētu pastāvēt Kristus valstība, manai gribai ir jāatkāpjas tās priekšā un pavisam jāiznīkst. Arī Kristus pats nav ļāvis, lai Viņa griba valdītu, bet arvien dzīvojis pēc Sava Tēva prāta, – kā Viņš saka Jņ.6:38: “Jo Es esmu no debesīm nācis, lai darītu, nevis ko Es gribu, bet ko grib Tas, kas Mani sūtījis.” Jā, Viņš ir bijis paklausīgs Savam Tēvam līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei, Fil.2:8, un visu atstājis Viņa ziņā.

Mums jāseko šim piemēram, kas mums ticis sniegts kā mierinājums. Arī mums sava griba pilnīgi jāpakļauj Dievam un pilnīgi jāpaļaujas uz Viņu, ticot, ka Viņš izdarīs vislabāk, – kā arī Ps.37:5, 7 sacīts: “Pavēli Tam Kungam savu ceļu un ceri uz Viņu, gan jau Viņš tad darīs .. Esi kluss Tā Kunga priekšā un gaidi uz Viņu ..” Šādiem un līdzīgiem vārdiem vajadzētu mudināt, lai mēs Dieva gribu pieņemtu ar pacietību – vienalga, vai mums klātos viegli vai grūti, vai mēs baudītu mīlestību vai pieredzētu ciešanas, jo Viņš mūs noteikti nepazudinās. Svētīgs, kas tam tic no visas sirds! Kā gan tāds lai vēl būtu noskumis? Lai kā citi pret viņu izturētos – vienalga, vai tie viņu sadedzinātu vai noslīcinātu, iemestu cietumā vai atstātu brīvībā, viņš par to neraizējas, jo zina, ka viss viņam nāk par labu. Tā mēs līdz ar gudrajiem upurējam Kristum zeltu, neļaudami mūsu pašu gribai valdīt pār mums, bet apklusdami Kristus priekšā un ļaudami, lai Viņš ar mums rīkojas, kā grib. Tādēļ tie, kuri nespēj paciest Dieva gribu, ir liekuļi un svētuļi. Lai ko Dievs ar viņiem darītu, tiem šķiet, ka Viņš nav darījis pareizi; viņi ir pārliecināti, ka visam jāatrisinās tā, kā viņi iedomājušies, un tie saniknojas, redzēdami, ka viss nenotiek pēc viņu prāta. Šādi liekuļi negrib tikt vajāti, nedz nicināti; tie kurn un ņurd, lamājas un kož pretī gluži kā dusmīgi zirgi. Tā viņi cīnās, lai Kristus valstība viņos nevarētu valdīt; tie atņem Kristum zeltu, lai gan viņiem būtu vajadzējis to upurēt un sniegt Viņam, tas ir, – tie grib valdīt paši un neatzīst Kristu par savu Ķēniņu un Kungu.

Savukārt vīraks attēlo Dievam pienākošos godu, ko mēs Viņam upurējam, apliecinādami, ka visu, kas mums ir, esam saņēmuši no Viņa – bez kādiem mūsu pašu nopelniem. Tādēļ mums piederas dot visu godu Viņam kā īstajam Kungam. Mums neklājas lielīties ar saņemtajām dāvanām, bet tajā visā jāmeklē tikai Viņa gods, un, ja Dievs ņem atpakaļ Savus dārgumus, ko Viņš mums bija devis, mums jābūt mierā un līdz ar mīļo Ījabu jāsaka: “Kails es esmu nācis no savas mātes klēpja, un kails es atkal aiziešu. Tas Kungs bija devis, Tas Kungs ir ņēmis, Tā Kunga vārds lai ir slavēts!” (Īj.1:21). Tā arī mums pacietīgi jāpanes visas mūsu nelaimes un pretestība, itin kā pats Dievs mums būtu uzlicis šo nastu. Un patiesi – neviens mums nevar kaitēt, ja pats Kristus to negrib pieļaut, – kā Viņš Lk.21:18 Saviem mācekļiem saka: “.. neviens mats no jūsu galvas nepazudīs.”

Tādēļ visās mūsu vajadzībās mums piederas meklēt palīdzību un mierinājumu tikai pie Kristus un nevis pie kāda cita dieva. Kristus ir Tas, ko Dievs Tēvs darījis par mūsu gudrību, taisnību, svētumu un pestīšanu. Tā mēs Kristum upurējam labu, īstu arābu vīraku, visās mūsu bēdās, vajadzībās un bailēs meklēdami patvērumu tikai pie Viņa. Turpretī tie, kas meklē palīdzību kur citur, kā, piemēram, pie raganām un burvēm, – tie upurē Kristum nevis vīraku, bet smirdīgu sēru, kurā tiem arī vajadzēs mūžīgi degt, jo viņi nav ticējuši un uzticējušies Kungam Kristum. Mirres norāda uz cilvēka mirstīgumu; jo ar mirrēm tika svaidītas mirušo miesas, lai tās daudzus gadus paliktu nesatrūdējušas.

Mirres ir stipra, rūgta sula, kas tiek tecināta no kokiem Arābijā, – to iegūst līdzīgi gumijai vai sveķiem, kurus pie mums var iegūt no priedēm vai eglēm. Bet mēs upurējam Kristum mirres, ja nešaubīgi ticam tam, ka Viņš ar Savu nāvi, Savā mirstīgajā miesā ir uzveicis mūsu nāvi, grēku, velnu un elli. Tā ir pati augstākā un lielākā ticība; ja mēs par šīm lietām šaubāmies, tad gan ar mums nav labi. Bet, ja no visas sirds ticam, ka nāve, grēks, velns un elle ir aprīti Kristus nāvē, tad mums no tiem nav jābaidās – nāve mani neiznīcinās, jo man ir mirres, tas ir, Kunga Kristus nāve, kas darbojas manā miesā un dvēselē, neļaudama man aiziet bojā. Tātad ticība ir stipra un varena lieta, kam viss ir iespējams, – kā Kristus saka Mk.9:23.

Te mums jāmācās ar Kunga Kristus palīdzību dienu no dienas apspiest mūsu veco Ādamu, panākot, lai krusts un kārdinājumi nonāvē viņa ļaunās tieksmes; tas nenozīmē, ka mums pašiem pienāktos kaut ko izvēlēties, bet – mums pacietīgi un labprāt jāpieņem un jāpanes tas, ko Dievs liek pieredzēt, – lai mūsu miesa tiktu savaldīta un būtu paklausīga Garam. Tā mēs, līdz ar Kristu aprakti, kopā ar Viņu atkal celsimies augšā, un Viņš mūsos valdīs un dzīvos. Te nepieciešamas Svētā Gara ilgu pilnās nopūtas, kas bez mitas atskan mūsos – kā Sv.Pāvils saka Rom.8:26 lai Kristus mums palīdzētu savaldīt mūsu veco Ādamu – pārgalvīgo, spītīgo blēdi -, ka tas nekļūtu pārlieku nekaunīgs un neiegrūstu dubļos cēlo dvēseli.

To parāda mūsu Kristība, kura nav nekas cits kā vecā blēža, nekrietna Ādama, nonāvēšana un aprakšana. Par to mums arvien ir jāatceras, jo, kamēr šeit dzīvojam, mūsos joprojām paliek grēks. Tādēļ mums visu mūžu jādomā par mūsu Kristību, – mēs pielabojam savu veco, nederīgo namu, kamēr šāda pielabošana vēl ir iespējama, tas ir, līdz mūsu nāves stundai. Sv.Pāvils Rom.6:3-11 par to saka skaistus vārdus: “Jeb vai jums nav zināms, ka mēs visi, kas Jēzus Kristus vārdā esam kristīti, esam iegremdēti Viņa nāvē? Jo mēs līdz ar Viņu Kristībā esam aprakti nāvē, lai, tāpat kā Kristus Sava Tēva godības spēkā uzcelts no mirušiem, arī mēs dzīvotu atjaunotā dzīvē. Jo, ja mēs Viņam esam kļuvuši līdzīgi nāvē, mēs būsim tādi arī augšāmcelšanā. Jo mēs saprotam, ka mūsu vecais cilvēks ticis līdzi krustā sists, lai tiktu iznīcināta grēkam pakļautā miesa un lai mēs vairs nekalpotu grēkam, jo, kas nomiris, tas ir taisnots no grēka. Bet, ja mēs ar Kristu esam miruši, tad mēs – tāda ir mūsu ticība – arī dzīvosim kopā ar Viņu. Jo mēs zinām, ka no mirušiem uzmodinātais Kristus vairs nemirst: nāvei nav vairs varas pār Viņu, jo mirdams Viņš reiz par visām reizēm nomiris grēkam, bet, dzīvs būdams, Viņš dzīvo Dievam. Tāpat spriediet arī jūs par sevi, ka esat miruši grēkam, bet Jēzū Kristū dzīvojat Dievam.”

Tas būtu jāsaka par pirmo atspīdēšanu. Tālāk nedaudz pārrunāsim arī otro, tas ir, – Kristus Kristību jeb Viņa kristīšanu.

Kristus Kristībā mums japamana trīs lietas: pirmkārt, ka tad, kad Kristus tika kristīts, debesis bija atvērtas; otrkārt, ka Svētais Gars parādījās baloža izskatā; un, treškārt, – ka šai brīdī no debesīm atskanēja Tēva balss, kas sacīja: “Šis ir Mans mīļais Dēls, uz ko Man labs prāts.”

Vispirms mums šeit jāievēro: Kristus Kristība jeb Viņa kristīšana nav nekas cits kā tas, ka Viņš uzņemas mūsu grēkus, lai samaksātu par tiem, turklāt Viņš ar Savas miesas pieskārienu ir šķīsts Kristības ūdeni, tā ka ikviens, kurš tiek kristīts Viņa vārdā, tiek arī atbrīvots no grēkiem un arī viņam debesis ir atvērtas. Tā nu Kristus ir kristīts ne Sevis paša, bet mūsu labā, jo Viņam pašam nebija grēka – kā Sv.Pēteris saka 1.Pēt.2:22 -, bet Viņš uzņēmās visu mūsu grēku un ļaunumu, Jes.53:4, un noslīcināja mūsu grēkus Kristības ūdenī, parādīdams, kas jādara mums. Kristus izturas kā labs ārsts, kas liek slimniekam dzert rūgtas zāles, lai tas vēlāk kļūtu jo priecīgāks un bezbailīgāks. Kristībā mēs dzeram rūgta dzēriena malku, proti, mūsu vecais Ādams tiek nonāvēts un mirst – tas mums ir sāpīgi un grūti. Jo mūsu pagremdēšana Kristības ūdenī nenozīmē neko citu kā to, ka vecajam blēdim jāiznīkst un jāmirst. Tas notiek ar ciešanu jeb krusta palīdzību, ko Dievs pēc Savas dievišķās gribas liek mums nest. Tādēļ mēs to nedrīkstam noraidīt un mest projām – mums jānes savs krusts bez pretošanās un labprāt, paklausot Viņam.

Lai tas mums nāktos vieglāk, Kristus ir gājis to pašu ceļu – saņēmis Kristību, ņēmis krustu uz Saviem pleciem un nesis to, būdams paklausīgs Savam Tēvam līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei – kā Sv.Pāvils Fil.2:8 saka lai glābtu mūs no grēkiem un samierinātu ar Savu Debesu Tēvu. Un to Viņš ir darījis no tīras žēlsirdības, bez kādiem mūsu pašu nopelniem, kā zīmi un apliecinājumu sniegdams mums Kristību, – kā Sv.Pāvils Tit.3:4-7 saka: “Bet, kad atspīdēja Dieva, mūsu Glābēja, laipnība un mīlestība uz cilvēkiem, Viņš mūs izglāba, nevis taisnības darbu dēļ, ko mēs būtu darījuši, bet pēc Savas žēlsirdības, ar mazgāšanu atdzimšanai un atjaunošanos Svētajā Garā, ko Viņš bagātīgi pār mums izlējis caur Jēzu Kristu, mūsu Pestītāju, lai, Viņa žēlastībā taisnoti, mēs kļūtu cerētās mūžīgās dzīvības mantinieki.”

Otrkārt, Svētais Gars Kristus Kristībā ir parādījies redzamā veidā, baloža izskatā. Tā tiek uzsvērts, ka arī mēs savā Kristībā saņemam Svēto Garu, kas vada un valda saskaņā ar Dieva prātu. Svētais Gars ir ar mums un palīdz mums nest svēto krustu; Gars mūs mudina, uztur un palīdz doties tālāk, un, ja mums pietrūkst spēka, Tas steidzas palīgā nest mūsu krustu. Ja krītam, Svētais Gars mūs atkal pieceļ, arvien būdams mums līdzās kā uzticams pavadonis mūsu ceļā. Gars dara mūsu nastas vieglas, un, ja Tas mums nepalīdzētu, mēs savu krustu nespētu panest. Ja nu tu krīti grēkā, tad atceries, ka Kristībā arvien atradīsi glābiņu un patvērumu; jo tikai šī laiva ļauj tikt pāri draudīgajiem grēka ūdeņiem. Tādēļ sargies no tiem, kuri tev grib dot divus dēļus, ar kuriem esot jāpeld pāri grēka jūrai, t. i., Kristību un grēknožēlu, teikdami, ka tad, kad mūsu laiva ir sadragāta, kad Kristība ir pazaudēta, mums jāķeras pie grēknožēlas. Netici tiem, kas tā māca, – viņi var tevi tikai pazudināt! Kristība ir grēknožēlas sākums. Ik reizi, kad krīti grēkā, tu atkal vari rast glābiņu Kristībā – tajā atkal saņemsi Svēto Garu, kas būs pie tevis. Jo grēknožēla nav nekas cits kā nepatika pret sevi pašu un savu grēcīgo dzīvi; tā ir cilvēka atjaunošanās, kas notiek Kristībā.

Šādai dzīves atjaunošanai pieder arī Dieva slavēšana un pateicība Viņam par saņemto žēlastību. Nu cilvēks arī pats sāk izturēties laipni un draudzīgi pret savu tuvāko un dara to, kas viņam ir tīkams un nāk par labu. Uz to norāda Svētā Gara parādīšanās baloža izskatā. Jo balodim nav žults; un arī tiem, kuri Kristībā saņem Svēto Garu, ir jābūt bez indes un rūgtuma, laipniem pret ikvienu cilvēku.

Treškārt, Kristus Kristībā atskan Tēva balss: “Šis ir Mans mīļais Dēls, uz ko Man labs prāts.” Šo balsi dzird visi, kas tiek kristīti Kristus vārdā, jo viņi top par Dieva mantiniekiem un Kristus līdzmantiniekiem, Rom.8:17. Par to nevienam nav jāšaubās. Sv.Pāvils Ef.1:6 saka: “.. par slavu Viņa [Dieva] augstajai žēlastībai, ar ko Tas mūs apveltījis Savā mīļotajā Dēlā.” Tam jākļūst par lielu, brīnišķīgu mierinājumu visās mūsu bailēs un grūtībās – mums ir Dieva Dēls, caur kuru esam kļuvuši Dievam tīkami, kaut arī paši joprojām grimstam grēkos; jo Dievs neuzlūko to, kas esam mēs, bet raugās Savā mīļajā Dēlā, kurā arī mēs esam Viņam tīkami. Tādēļ muļķīgi rīkojas tie, kuri grib nākt Dieva priekšā ar darbiem, apejot šo starpnieku. Ir skaidri zināms, ka neviens nevar patikt Dievam bez Kristus, ko Viņš pats mums ir dāvājis. Kristus ir žēlastības tronis, kurā Dievs mūs grib uzklausīt un uzņemt (1.Tim.1:15; 1.Jņ.2:1; Rom.3:22-23).

Tādēļ arī visi Evaņģēlija un Sv.Pāvila vēstuļu vārdi tik laipni aicina mūs pie Kristus, un jo īpaši tas jāsaka par Viņa vārdiem Mt.11:28-30: “Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt. Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācaities no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm. Jo Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta – viegla.” Un Sv.Pāvils 1.Tim.1:15 saka: “Tas ir patiess un pilnā mērā atzīstams vārds, ka Kristus Jēzus ir nācis pasaulē izglābt grēciniekus,” un Rom.4:25: “[Kristus] nodots nāvē mūsu pārkāpumu dēļ un uzmodināts, lai mēs tiktu taisnoti.” Šādu vārdu Jaunajā Derībā ir daudz; ar tiem varam mierināt savu nomākto, izbiedēto sirdsapziņu, kad tā ir baiļu un moku varā grēka vai nāves dēļ. Šādos brīžos mēs savu ticību varam stiprināt un atveldzēt šajos Rakstu vārdos. Un, ja kādreiz mums pietrūkst ticības, varam droši lūgt Dievu un saukt: Kungs, vairo mūsu ticību! Kungs, palīdzi mūsu ticībai, stiprini mūs vājuma brīdī, lai spējam turēties pie Tevis un būt mierā ar visu, lai kā mums klātos! Ar to šoreiz pietiktu. Piesauksim Dievu, lūgdami Viņa žēlastību!

Birkas: ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.