Kristieši un neticīgie

Ir kāds jautājums, par kuru kristieši un neticīgie noteikti ir vienisprātis. Neticīgie bieži apgalvo, ka viņiem patīk vai viņi pat ir sajūsmā par Jēzus ētisko mācību un ka viņi uzskata Jēzu par kaut ko līdzīgu ētikas skolotājam un paraugam, kam viņi gatavi sekot, vismaz daudzās lietās.

Kristieši nepiekrīt, ka Jēzum Kristum varētu sekot tikai daļēji. Viņuprāt, tas nozīmētu pazemināt Jēzu līdz morāles skolotāja līmenim un noliegt to, kas Viņu dara pārāku par citiem: ka Viņš ir Tēva Dēls un ka Viņš ir pasaules Pestītājs.

Tajā pašā laikā kristieši pateicībā atzīst, ka daudzi, kas Kristum netic, Viņā tomēr ļoti daudz atrod. Kristieši arī apliecina to pašu, ko daudzi neticīgie, – ka Jēzus Kristus ir dižs ētikas skolotājs un paraugs, kam jāseko.

Kristīgajā mācībā par māceklību un svēttapšanu nozīmīgu vietu ieņem mēģinājumi līdzināties Jēzum. Tomēr šī doma kļūst aplama, ja iedomājamies, ka mēs tiešām spējam to izdarīt, it īpaši, ja domājam, ka tieši tāda ir kristīgā ticība un priekšnoteikums, lai kādu varētu nosaukt par kristieti. Kāpēc tas ir nepareizi?

Tāpēc, ka ļaunais ir tik dziļi iesakņojies cilvēka sirdī, ka ceļas tieši no tās, nevis no kādas ārējas ietekmes. Tāpēc mēs nevaram atrisināt ētiskas problēmas tikai ar labu ētisku paraugu palīdzību, mēģinot tos atdarināt. Tā vietā vispirms kaut kas ir jādara ar ļaunumu mūsu pašu sirdīs. Pirms risinām mūsu dzīves iekšējās un ārējās problēmas un pirms nokārtojam sadraudzības jautājumus, mums vajadzīgs ir Pestītājs. Neticīgie tam var arī nepiekrist, bet kristiešiem Jēzus saka šādi: “Šķīstī papriekšu kausa un bļodas iekšpusi, lai arī to ārpuse top šķīsta.” [Mt.23:26]