Komformisms un konfrontācija

Pārdomājot arvien biežāk novērojamās aktivitātes un sapņus par moderno ekumēnismu, ūniju iespējamību un izsapņoto sadarbību un citāda līmeņa (nekā līdz šīm) līdzāspastāvēšanu starp atšķirīgām konfesijām, baznīcām vai arī atšķirīgiem grupējumiem vienā baznīcā, nākas secināt, ka to pamatā ir nedefinējama vēlme pēc globālas dzīves apokaliptiskā mierā, un it kā mīlestības pilnā un evaņģēliskā sadarbībā, kāda kristīgajā baznīcā nekad nav bijusi un pateicoties Dieva vārdam uzticīgiem teologiem nekad nebūs. Tā būtībā ir Bauslības un Evaņģēlija saputrošana, ko viņi neakceptēs.

Ielūkojieties mūsu atziņas pamatā – Dieva vārdā. Ko Dieva vārds māca par svētās tautas dzīvi visos laikos, (kas paliek uzticīga Dievam) – gan pagātnē, gan nākotnē? Tā vienmēr tiek apkarota. Tā nekad nepiekāpjas. To vienmēr sargā Dievs.

Pamatojoties Svētajos Rakstos mēs nešauboties varam apliecināt, ka Baznīcas vienībai pietiek ar vienprātību evaņģēlija pasludināšanā un sakramentu pārvaldīšanā.

Pēc tā arī katra patiesa baznīca vienmēr ir tiekusies un to piedāvājusi, līdzīgi kā to darīja gan patriarhi, gan pravieši, gan apustuļi.

Kristiešu mērķis un dievišķais uzdevums ir nevis līdzās pastāvēt, paciest un sadarboties ar citām baznīcām, lai kādas tās arī nebūtu, bet gan dzīvot pastāvīgā un nerimstošā konfrontācijā – kas ir vērsta kā pret ārpusē, tā iekšienē esošajiem maldiem, kuru radām un pieprasām nevis mēs paši, bet gan Dieva vārds. Šī cīņa ir baznīcas dzīvības pazīme.

Piemēram, reformācijas laikā ļoti svarīgā brīdī, kad reformātoriem bija jāapvieno spēki cīņai pret pāvestības laicīgajiem uzbrukumiem, luterāņi ar saviem cīņu biedriem spēja vienoties 14 jautājumos no 15. Tomēr neskatoties uz jelkādām laicīgām lietām, labumiem, draudiem, briesmām un iespējām – uz spēles netika likts mūžīgais. Un to mēs spējām, un spēsim vienīgi pateicoties uzticībai Dievam, kura rokās ir gan tagadne, gan nākotne, jo Dieva vārds liecina, ka Dieva ceļi no pašiem laiku sākumiem nav bijuši mūsu ceļi. Laicīgajās lietās spriedīsim, bet mūžīgās atstāsim Dieva vārda pārziņā.

Es aicinu tos, kas tik uzstājīgi vēlas nest pasaulei evaņģēliju un mīlestību, atcerēties, ka Dieva vārds nekad nedāvā evaņģēliju bez iepriekš izteikta skaidra bauslības pasludinājuma.

Atcerieties, kaut vai mūsu Pestītāju, kurš ar dziļu un dievišķu mīlestību pieņēma satriektos grēciniekus, bet pret farizejiem bija nesaudzīgs, skarbs, tiešs un nepiekāpīgs Dieva dusmu apliecinātājs. Atcerieties, ka pirms Kristus ir nācis Jānis Kristītājs. Un vai tiešām Pestītājs bija kaut ko sajaucis, kad runādams aizbaidīja tūkstošos skaitāmo pulku, un piedāvāja arī apustuļiem tiem pievienoties. Bet varbūt apustulis Pāvils smagi kļūdījās uzbrukdams maldu mācītājiem?

Un kāds gan ir mūsu mērķis? Vai tiešām mēs esam tik ļoti cietuši no evaņģēlija trūkuma, ka tagad vēlamies nevis sākt pareizi lietot bauslību un evaņģēliju, bet aizmirst bauslību vispār? Vai tiešām, mēs esam kļuvuši nedzirdīgi pret neskaitāmajiem Rakstu brīdinājumiem, ka vēlamies nevis noraidīt maldus, bet tos paciest? Vai tiešām mums būtu jānovēršas no patiesās mācības tikai tāpēc, ka kāds to spēja saglabāt vienīgi teorētiski?

Kas gan tā ir par mīlestību? Katrā ziņā tā nav dievišķa mīlestība, kas vēlas piepildīt baznīcu ar paštaisniem farizejiem vai arī paciet jebkādus maldus, kas sagroza patiesību un apdraud pestījošo ticību un mūžīgo svētlaimi – lietas, kuru dēļ vispār kristieši šajā pasaulē dzīvo? Tieši tas jau ir izaicinājums – dzīvot un kalpot nevis pēc sava prāta, darot to, kas taisns paša acīs, bet gan mācīties no kļūdām un ar lūgšanu un gavēšanu turpināt labi iesākto.

Vispasaules baznīca, kas apvienosies cīņai pret svēto tautu, būs nevis patiesības balsts un pamats, bet gan cilvēku pašatpestīšanās centienu manifestācija antikrista vadībā, kurš savā viltotajā mīlestībā apvienots ne tikai agrāk karojušus kristīgus grupējumus, bet gan dažādas reliģijas un ideoloģijas.

Mēs nedrīkstam nekādu laicīgu draudu dēļ kļūt par šādiem apokaliptiskajiem apustuļiem, piekāpties nevienā un nekādā jautājumu nevienam, lai kas viņš arī būtu. Mūsu uzdevums ir dievišķs uzdevums – sargāt mums dāvāto patiesību un sniegt to tālāk pareizi, skaidri un nesagrozīti. Jo evaņģēlijs par grēku piedošanu tikai tāpēc ir neapšaubāma un droša labā vēsts, jo ir apzīmogota ar Jēzus Kristus asinīm. Kāpēc pasaule viņu atstāja vienu un nokāva? Nekas nav mainījies. Pasaulē klejo velns kā lauva. Pasaulē valda nepiedots grēks un neatgriezti grēcinieki. Pasaule ir kā druva, gatava pļaujai.