Ko nozīmē “apustulisks”?
« Apustuliska = pareizā ticībā paliekoša
Šis īsais pārskats par izteikuma “apustuliska baznīca” vēsturi šeit būtu pietikams. Ko šeit nozīmē “apustulisks”? Kāpēc tas tika iekļauts ticības apliecībā?
Lai gan otrā gadsimta Rietumu kristību ticības apliecinājumi, Vetus Romanum, jau apliecināja svētu baznīcu, sākotnējā Autrumu ticības apliecības forma, šķiet, neminēja baznīcu. “Trešajā” artikulā bija tikai “un Svētajā Garā,” kā tas joprojām ir Nīkajas ticības apliecībā (325.g.). Kamēr Rietumiem ilgi pietika ar to, ka viņi apliecināja tikai “svētu baznīcu” (sanctam ecclesiam, atveidojot ἁγίαν ἐκκλησίαν seno Romas kristību ticības apliecinājumu), Austrumi ceturtā gadsimta sākumā sāka pieminēt baznīcu ticības apliecībā un nekavējoties sāka to (līdz ar apgalvojumiem par Svēto Garu) paplašināt ar jauniem epitetiem: “vienu (vienīgu) katolisku un apustulisku”– tikmēr, kamēr jaunais artikuls par baznīcu tika galīgi noteikts Nīkajas-Konstantinopoles ticības apliecībā.
Noteikta loma šajā paplašināšanā neapšaubāmi bija Austrumu ļoti atšķirīgajai liturģiskās valodas izjūtai. Austrumos lielā cieņā ir [valodas] skanīgums un izteiksmes bagātība. Pretstatā tam Apustuļu ticības apliecība Rietumos lieto “faktisko” valodu, tā izvairās no ikviena vārda, kas nav absolūti nepieciešams, un ar katru vārdu apgalvo jaunu faktu. Bet Nīkajas-Konstantinopoles ticības apliecībai Austrumos piemīt tendence paplašināt vienu izteikumu ar citu (piemēram, kristoloģiskajos apgalvojumos).
Tomēr tas vien neizskaidro jaunos izteikumus par baznīcu, tāpat kā izteikumus par Svēto Garu. Apgalvojumi par Svēto Garu tika iekļauti ticības apliecībā dogmatisku apsvērumu dēļ – jo teoloģiski nepieciešama bija mācība, ka Svētais Gars, tāpat kā Dēls, ir “ar Tēvu vienāds būtībā” – pēc tam, kad tie jau bija ieņēmuši savu vietu liturģiskajā kalpošanā. Uz to norāda pati Nīkajas-Konstantinopoles ticības apliecību, kad tā par Svēto Garu saka: “kas kopā ar Tēvu un Dēlu ir vienlīdz pielūdzams un godājams” (lex orandi lex credendi). Arī mācības par baznīcu iekļaušanu ticības apliecībā visādā ziņā noteica dogmatiska nepieciešamība.
Tagad mēs vairs nevaram noteikt izšķirošo iemeslu katrā no šiem gadījumiem. Iespējams, ka izteikums “viena vienīga baznīca”, kas kļuva par raksturīgu iezīmi vēlākajiem ēģiptiešu formulējumiem, izveidojās Meletiāna strīda rezultātā. Tajā laikā, kad notika Diokletiāna vajāšanas, cietumos atradās martīri, un viens no tiem bija bīskaps Pēteris no Aleksandrijas. Viņi atteicās no baznīcu savstarpējās sadraudzības un palika nesamierināmi līdz pat martīra nāvei. Bet, vai tas bija iemesls, lai uzsvērtu baznīcas vienotību, protams, ir tikai pieņēmums.
Pavisam droši mēs varam teikt tikai to, ka ceturtais gadsimts, kuru bija piemeklējis visnopietnāko doktrinālo strīdu posts, tieši tāpat kā savulaik strīdu pilnais otrais gadsimts, lika baznīcai domāt par to, kas ir īstā un kas viltus baznīca. Pirmajā lielajā cīņā pret gnostiķiem un Markionu tika izstrādāti baznīcas katolicisma un apustuliskuma jēdzieni, un tie kļuva par visu kristiešu kopīgo īpašumu gan Rietumos, gan Austrumos. Tādējādi smagās cīņas pret ceturtā gadsimta herētiķiem bija pamats tam, ka šie jēdzieni līdz ar mācību par baznīcu tika iekļauti ticības apliecībā.
Uz jautājumu par to, ko nozīmē “apustulisks”, kad tas tiek attiecināts uz baznīcu, tādā gadījumā nav grūti atbildēt. Šī vārda nozīme ir tāda pati, kāda šim vārdam bija cīņā pret gnostiķiem. (Vissenākais piemērs vārda “apustulisks” lietojumam kristīgajā literatūrā, starp citu, ir atrodams Ignācija Vēstulē Tralliāniem [LCC, 1, 98], kurā autors apgalvo, ka viņš raksta “apustuliskā garā.” Tur šim vārdam vēl nav piešķirts teoloģisks saturs.) Kopš otrā gadsimta mēs gan Rietumos, gan Austrumos pazīstam “apustulisku ticību” vai “apustulisku mācību.” Tā ir ticība, kas saskaņā ar Jauno Derību “vienreiz par visām reizēm dota svētajiem” (Jūda 3).
Lai aprakstītu izteikuma “apustuļu mācība” nozīmi, Tertuliāns jau lieto īpašības vārdu “apustulisks”, kamēr Irenejs izmanto lietvārdu “apustulis” (Adversus haereses, III, 12, 11 un dažādās vietās; viņš nelieto īpašības vārdu “apustulisks”, bet runā par apustulisko sukcesiju kā “sukcesiju, kas nāk no apustuļiem,” IV, 26, 2). Bet jautājums vienmēr ir Tertuliāna lietotā “apustuliskā mācība” (De praescriptione haereticorum, 32), Kipriāna “evaņģēliskā un apustuliskā tradīcija” (Epistle, 69, 3), jēdzieni un izteikumi, kas ir izplatīti Aleksandrijas tēvu vidū kopš Klementa. (Attiecībā uz Origēnu mēs varam atcerēties viņa programmatisko apgalvojumu darba De principiis ievadā, 2.nod.: “Ir jātic tikai tai patiesībai, kas nekādā veidā nav pretrunā ar eklesiālo un apustulisko tradīciju.”)
Kā tas ir jau Tertuliāna [izteikumos], kur mācību var saukt vai nu par “apustulisku”, vai “katolisku”, tāpat arī vēlāk mēs konstatējam, ka abi vārdi tiek lietoti kā īsti sinonīmi. Kad Aleksandrs sāk ticības apliecību ar vārdiem “kā to atzīst apustuliskā baznīca”, viņš tikpat labi būtu varējis teikt “kā to atzīst katoliskā baznīca.” Kad divi vārdi tiek lietoti viens aiz otra ceturtajā gadsimtā un arī vēlāk, rodas iespaids, ka tā ir liekvārdība, kādu autori mēdz lietot pamācošās lekcijās.
Tomēr katram no šiem vārdiem bija sava pamatoti definēta nozīme, un ar šīm dažādajām nozīmēm tie tika iekļauti Nīkajas-Konstantinopoles ticības apliecībā. Vārds “katolisks” stāsta par baznīcas vispārīgumu, kura ir izplatīta visā pasaulē. Vārds “apustulisks” stāsta par tās baznīcas identitāti, kas pastāvējusi visos laikos kopš baznīcas pirmsākumiem. “Katoliskums” ir saistīts ar “visām tautām” (Mt.28:19) un “līdz pašam pasaules galam” (Ap.d.1:8); “apustuliskumam” pieder “ik dienas līdz pasaules galam” (Mt.28:20).
Tas, ka mūsdienu baznīca ir tā pati vakardienas un Vasarssvētku dienas baznīca; ka šodien tai ir tā pati mācība, kas Lutera un Konkordijas formulas laikos, un tāda pati kā Bernharda no Klervo un Akvīnas Toma laikos un ka baznīcas pasludinājums Gregorija Lielā un Kipriāna laikā neuzdrīkstējās būt citādāks kā apustuļu laikā; ka ir tikai viens Evaņģēlijs visiem vēstures gadsimtiem līdz pēdējai dienai, tieši tāpat kā ir tikai viens Evaņģēlijs visu tautību un rasu cilvēkiem; ka Evaņģēlijs mums ir dots apustuļu liecībās un nekur citur un ka šo liecību nevar aizstāt ar kādu citu liecību vai atklāsmi; jā, ka īstās baznīcas anatēma būtu varējusi nogrūst pat eņģeli no debesīm, kurš mums pasludinātu citu Evaņģēliju, ne to, kuru mums pasludinājuši apustuļi – šādas atziņas ir iekļautas apgalvojumā par baznīcas apustuliskumu. Tādas ir ticības patiesības, kuras mēs pieņemam, kad kopā ar visu konfesiju kristiešiem apliecinām savu ticību ar senās ekumeniskās ticības apliecības vārdiem: “Es ticu uz apustulisku baznīcu.”
Ieskaties