Ko es gribētu jautāt Jēzum?

“Kad jūs Cilvēka Dēlu būsit paaugstinājuši, tad jūs sapratīsit, ka Es Tas esmu un ka Es neko nedaru no Sevis, bet runāju, kā Tēvs Mani mācījis. Un, kas Mani ir sūtījis, ir ar Mani. Viņš Mani nav atstājis vienu, jo, kas Viņam labpatīk, to Es daru vienumēr.” Viņam tā runājot, daudzi sāka Viņam ticēt. Tad Jēzus sacīja jūdiem, kas bija sākuši ticēt Viņam: “Ja jūs paliekat Manos vārdos, jūs patiesi esat Mani mācekļi, un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” (Jņ. 8:28-32)

Cilvēki uz saviem vienkāršajiem(lai neteiktu muļķīgajiem) jautājumiem grib saņemt tikpat vienkāršas atbildes. Arī uz neatbildamiem jautājumiem cilvēka prāts meklē atbildi līdz atrod sev vis-to-piemērotāko (un vēlamo). Sarežģītais cilvēka prāts protams ir spējīgs mainīt savu iepriekšējo viedokli (labot savas dogmas) jeb aizstāt atbildes ar jaunām (piemēram atklājot jaunus izskaidrojošus faktus kādā līdz tam neskaidrā situācijā).

Jautājumi var tik uzdot vismaz divu iemeslu dēļ:
a) lai uzzinātu patiesību
b) lai pārliecinātos par savu taisnību

Pirmie jautājumi (“a” tipa) parasti tiek uzdoti autoritatīvam izziņas avotam, savukārt otrie (“b” tipa) kalpo citu pamācībai, jeb citādi izsakoties ir autoritatīvi paši par sevi.

Atbildes sniedzējam savukārt arī ir vismaz divas izvēles iespējas:
a1) Teikt taisnību (to, kā tas ir), apliecinot patiesību vai noliedzot maldus
b1) Paturēt taisnību (teikt to kā varētu būt; vai to kā gribētos, lai būtu) vai maldināt jautātāju (teikt to kā nav) darot to apzināti vai neapzināti (ļaunu vai labu nolūku vadībā)

Kas ir tavs “neatbildētais” jautājums, ko tu gribētu pavaicāt tevis vis-augstākajai, nemaldīgajai un pilnīgi uzticamajai autoritātei (lai ar kurš tas tavā konkrētājā situācijā būtu)? Vai tevi nemoka neviens ir tāda tipa jautājums? Jeb ar tu esi pati pilnība, ka augstākā gudrība izplūst no tevis paša (un tādu pats esi sevi radījis)?

Jēzus bieži vien uz cilvēku jautājumiem atbild tā, ka pirmajā mirklī var šķist, ka galīgi ne par tēmu: Ne pēc jautājuma aktualitātes; ne pēc tā ko vaicātājs izdomājis, bet pēc lietas būtības; par to, kas konkrētajam taujātājam ir būtisks pestīšanai. Savukārt jautājumi, kurus viņš uzdod nav atbildami bez Kristus atziņas.

Pilāts piemēram vaicāja: “…kas ir patiesība?”. Vai viņš to nebija redzējis? Un ja bija – vai pazina? Un ja pazina, tad taču ne kā tādu, ar ko uzvarēt stiprākā taisnību.

Patiesība ir vienkārši tāda, kāda tā ir – tur nav daudz jādomā [kam ar Kristus saka, ka viņa nasta ir viegla (Mt. 11:25-30)]. Patiesība mums var patikt vai nepatikt, taču tā nemainās no tā, kā tā tiks, tiek vai tikusi atspoguļota (kas ir – tas ir). Kristīgā patiesība atrodama svētajos Rakstos – Bībelē pēc formulas „tā stāv rakstīts”. Vēl precīzāk definējot patiesību, nonākam pie vienādojuma: „Patiesība = Kristus”… Un nav cita ceļā kā pie tās nonākt, kā vien to atzīstot. Un vienīgais veids kā to atzīt ir pieņemt, ka Kristus ir Jēzus un ka Bībele ir pierakstītā veidā apskatāms Dieva pestīšanas plāns grēkā kritušā cilvēka glābšanai no pazudināšanas mūžībā. Un ka tā mums dod atbildes uz visiem mūsu būtiskākajiem jautājumiem.

Kas ir tavs “neatbildētais” jautājums, ko tu gribētu pavaicāt Jēzum?