Kauli un miesa

“Tad cilvēks sacīja: “Šī tiešām ir kauls no mana kaula un miesa no manas miesas!”” [1.Moz.2:23]

Lielas apbrīnas vērts ir tas, ka Ādams, tiklīdz ierauga no viņa miesas veidoto Ievu, uzreiz viņu pazīst un saka: “Šī tiešām ir kauls no mana kaula un miesa no manas miesas.” To nesaka ģeķīgs, grēcīgs cilvēks, kurš nesaprot ne Dieva darbus, ne Viņa radību, bet gan tie ir taisna un gudra, turklāt Svētā Gara pilna cilvēka vārdi, kas atklāj gudrību, kura pasaulei vēl nav zināma, proti, ka pats Dievs ir gan tikko radītās sievas, gan laulības kārtas darbīgais cēlonis. Savukārt tās galīgais cēlonis jeb mērķis ir, – lai vīrs pie sievas rastu sev laicīgu mājokli. Šāda gudrība un atziņa nenāk no piecām sajūtām un saprāta, bet ir Svētā Gara atklāsme.

Vārdiņš הַפַּעַם – “nu” vai “šoreiz” (“tiešām”) te atrodas ne velti, kā tas varētu šķist; šis vārds raksturo vīra jūtas, kurš ilgojas un tiecas pēc jaukās kopdzīves ar sievu, kas ir ne tikai mīlestības, bet arī svētuma pilna.

Ādamam ir bijušas visšķīstākās, svētākās un Dievam tīkamākās jūtas, kas viņu mudinājušas sacīt: “Šī tiešām ir kauls no mana kaula un miesa no manas miesas,” nevis no koka vai akmens, arī ne no zemes pikas, bet – viņa ir man daudz tuvāka, jo tā ir radīta no manas miesas un kauliem.