Kas apsūdz otru par skabargu, tam Dieva priekšā rodas baļķis viņa paša acī

“Viņš tiem arī sacīja līdzību: “Vai akls aklam ceļu var rādīt? Vai abi nekritīs bedrē? Māceklis nav augstāks par savu mācītāju; bet, kad tas ir pilnīgs, tad tas būs kā viņa mācītājs. Bet ko tu redzi skabargu sava brāļa acī, bet baļķi sava paša acī tu nepamani? Jeb kā tu vari sacīt uz savu brāli: laid, brāli, es izvilkšu skabargu no tavas acs, un baļķi savā paša acī tu neredzi? Tu liekuli, izvelc papriekš baļķi no savas acs, un tad pārdomā, kā izvilkt skabargu no sava brāļa acs.”” [Lk.6:39-42]

Bieži gadās, ka tiem, kas ir visstingrākie citu tiesneši, pašiem piemīt vislielākie defekti. Heterodoksie parasti izturas šādi. Ja viņi atklāj kaut tikai mazāko vājumu Kristum uzticīgo mācībā vai dzīvē, viņi to izpūtīs kā kaut ko briesmīgu tā, ka katra kristīgā sirds par to šausmās sarausies. Ja neticīgā, bezdievīgā pasaule kristiešos ierauga kaut tikai mazāko skabargu, tā viņus momentāni apsūdz kā par vislielākajiem no ļaundariem. Tomēr šie apsūdzētāji nespēj savās acīs saskatīt lielos baļķus. Viņi tīšuprāt vilto un sagroza Dieva vārdu, padarot Dievu par meli Viņa Vārdā un iznīcinot svētākos Jēzus Kristus sakramentus.

Mums nevajadzētu brīnīties, ka pasaules bērni un heterodoksie ir tik lepni liekuļi. Ja Dievs Rakstos viņus apsūdz, tad tas viņus tikai ar vēl lielāku sparu uzkurina tiesāt savus apkārtējos cilvēkus!

Paši kristieši tikai ar grūtībām spēj būt brīvi no šādām vājībām. Viņu taisnība un svētums nav viņu pašu, bet gan Kristus. Tāpēc arī viņiem joprojām ir jāatzīst: “Ja Tu, Kungs, gribi noziegumus pielīdzināt, kas gan, ak, Kungs, lai pastāv?” [Ps.130:3] un: “Un neej tiesā ar Savu kalpu, jo Tavā priekšā nav neviena taisna dzīvajo vidū.” [Ps.143:2] Viņiem joprojām katru dienu ir jālūdz Dievam: “Piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.” Viņi ir taisni Dieva priekšā tikai tāpēc, ka tic Kristum. Bez ticības viņu grēki viņus nolādētu tāpat, kā citu grēki nosoda tos. Kristietis savas dzīves laikā var progresēt svēttapšanā, tomēr viņam joprojām katru dienu jānāk Dieva priekšā kā nabaga grēciniekam un ubagam, kam nav nekā ko piedāvāt Dievam, bet kas tikai lūdz Viņa žēlastības dāvanas.

Ja kristietis tā nedara, tad viņš savas dzīves uzlabošanās dēļ sāk sevi apbrīnot un tad zaudē gara nabadzību. Tad viņš sāk stingri tiesāt citus, vienlaikus savā sirdī iedomājoties: “Es tev pateicos, Dievs, ka es neesmu tāds kā citi cilvēki.” [Lk.18:11] Tā viņš vispār pārstāj būt kristietis un tā vietā kļūst par liekulīgu, lepnu farizeju. Šis garīgais lepnums daudziem tā sauktajiem kristiešiem liek ārēji atgriezties pasaulē, no kuras viņi reiz atteicās.

Kristiešiem jāturpina apliecināt, ka viņi joprojām ir grēcinieki, – tad tas viņus mudina būt žēlsirdīgiem pret saviem tuvākajiem. Ja viņi redz citos tos grēkus, kas viņiem pašiem nepiemīt, viņiem jāatceras, ka viņiem var būt grēki, kas ir tikpat nosodāmi Dieva priekšā un kas varbūt pat ir vairāk nosodāmi nekā viņu tuvāko konkrētie grēki. Viņu tuvākie var grēkot vieglprātīgi, bet viņi paši var grēkot ar nedraudzīgumu un drūmu raksturu. Viņu tuvākie, iespējams, nezina, kā rīkoties ar savas zemes mantu, taču viņiem pašiem arī iespējams ir pārāk liela pieķeršanās saviem īpašumiem. Viņu tuvākie varbūt tiešām nav pietiekami strādīgi, bet viņi paši var grēkot, pārcenšoties savos laicīgajos aicinājumos. Viņu tuvākie var šķist pārāk iedomīgi, sludinot patiesību savu ienaidnieku priekšā, bet viņi paši var grēkot ar kautrību un smalku un slēptu noliegumu, apliecināt kristīgo patiesību apkārtējiem. Viņu tuvākie, iespējams, pārāk bieži ir atklāti dusmīgi, bet viņi paši var slēpt aizvainojumu un skaudību. Viņu tuvākie iespējams ir augstprātīgi, jo viņiem pieder modernas drēbes, nauda vai īpašumi, taču viņi paši var pārāk augstu vērtēt savas Gara dāvanas, sapratni un labos darbus. Īsāk sakot, kristieši var atrast lietas, par ko vainot savus tuvākos, bet, ja viņi patiešām pazīst sevi, tad viņi atradīs tūkstoš trūkumu arī sevī, kas viņiem liks sajust kaunu.

Vai tam visam nevajadzētu pamudināt mūs būt žēlsirdīgiem, iecietīgiem un pazemīgiem attiecībā pret mūsu kļūdīgajiem, grēkojošajiem un izslāpušajiem tuvākajiem? Pavisam noteikti! Kas apsūdz otru par skabargu, tam Dieva priekšā rodas baļķis viņa paša acī. Viņa paša grēki, kurus Dievs citādi labprāt piedotu, ar šādu izturēšanos, kas apsūdz tuvāko par skabargu, tiek palielināti un top vairāk nosodāmi, un tā viņš pazaudē Dieva žēlastību un savas dvēseles pestīšanu.