Kāds patiesībā ir Dievs?

Mans prieks ir joprojām pie cilvēku bērniem. [Sal.pam.8:31]

Tie ir mūsu galvenie maldi, ar kuriem čūska saindēja cilvēku kopš grēkākrišanas – mēs neuzskatām Dievu par savu Palīgu un Glābēju, bet par skarbu Tiesnesi un Kungu, kas prasa no mums vienīgi kalpošanu. Taču Tā Kunga prāts ir citāds. Viņa vienīgā vēlme ir darīt mums labu. Tādēļ Viņš grib mājot virs zemes cilvēkbērnu vidū. Pasaule Viņam ir kā milzīga, nebeidzama slimnīca, kura pilna sasirgušiem cilvēkiem, kas ir bēdu un posta apņemti. Tieši šeit ir Viņa prieks par cilvēku bērniem. “Te ir Mana atdusa,” Viņš saka, “te Es gribu mājot, un te Man labi patīk.”

Kādu dienu, kad Jēzus bija izsalcis un aizsūtījis Savus mācekļus uz pilsētu pārtiku pirkt, no pilsētas nāca kāda nabadzīga, grēku nomākta pagānu sieviete. Jēzus runāja ar viņu, un viņas sirdsapziņa tika atmodināta. Viņa saprata, kas bija Tas, kas viņai teica: “Dod Man dzert” [Jņ.4:10]. Ar smagu sirdsapziņu, bet cerībā priecīga sieviete skrēja, lai Samarijas iedzīvotājus aicinātu pie Jēzus.

Kad mācekļi nāca ar ēdienu un sacīja: “Rabi, ēd!”, Viņam vairs nevajadzēja ēst. Viņa izsalkums bija apmierināts. Viņš bija atradis kādus nabaga grēciniekus, ko glābt, un tādēļ saka: “Man ir ēdiens, ko ēst, ko jūs nepazīstat.” Redzi, kāda ir Glābēja sirds! Redzi, kāds Viņam prieks pie cilvēku bērniem. Tas ir Viņa ēdiens. Darīt tiem labu – tā ir Viņa atdusa un prieks.

Tādēļ Viņš priecājas mājot pie cilvēku bērniem, un Viņa prieks nav nekas nejaušs un pārejošs. Viņa pieķeršanās cilvēku bērniem ir dziļa un mūžīga. Kopš pasaules sākuma viens gadsimts to sludinājis nākamajam, viena tūkstošgade – nākamajai.

Dievišķais pamats ir dziļš. Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla un līdzības. Sev par prieku Viņš to darīja par Savu bērnu un sabiedroto. Un, kad Dievs radīja cilvēku, zemes pārvaldnieku, radīšana nenotika tik strauji, kā ar citām radībām, un ar visvareniem vārdiem: “Lai top!”, bet cilvēka dēļ Viņš kļuva par īstu Radītāju, ar centību un rūpību veidodams cilvēka ķermeni no zemes pīšļiem un iedvesdams viņā dzīvības garu no Savas svētās būtības. “Un cilvēks kļuva par dzīvu dvēseli.”

Un, tiklīdz bija radīti cilvēki, tā arī mīļais Pestītājs bija kopā ar viņiem un staigāja ar tiem starp svētlaimīgā dārza kokiem. Jā, jūs domājat, toreiz viss bija kārtībā un tas nebija nekas īpašs. Bet vai jūs tam ticētu, ja kāds sacītu, ka tikai pēc grēkākrišanas, grēka un samaitātības dēļ Dievam radās īpaši karsta vēlme dzīvot viņu vidū? Tomēr tā tas ir. Te sāka izpausties Viņa dievišķās žēlastības mūžīgās rūpes par mums. Viņa “dzīvības dēls” bija kritis ienaidnieka rokās. Viņa sirds to nespēja paciest. Dievs ir mīlestība, un Viņš priecājas par dzīvību.

Ja mēs varētu doties pastaigā caur Vecās Derības dienām, mēs paši savām acīm redzētu, kā mīļais Glābējs ir darījis visu iespējamo Savu nabaga grēcinieku dēļ un uzcēlis Sev mitekli pelnu un putekļu vidū. Mēs dotos uz tuksnesi, kur Viņš apmeklē Hagaru, ēģiptiešu kalponi no Ābrahāma nama, un draudzīgi runā ar viņu. Mēs dotos uz Mamres līdzenumiem, uz Bēteli, un no turienes uz Pnielu un Horebu, kur Tas Kungs parādījās degošajā ērkšķu krūmā. Mēs redzētu brīnišķīgo dūmu un uguns mākoni un saskatītu tajā Dieva vaigu.

Tikai padomā – dienā Viņš bija tērpies dūmu mākonī un naktī spožā uguns mākonī četrdesmit gadu garumā, un Viņš to darīja kā Vadonis un Patvērums pret saules karstumu, kā Vairogs un Gaisma stūrgalvīgai tautai tumsā! Dievam nepārprotami ir liels prieks pie cilvēku bērniem. Mēs dotos uz Ofru, kur Gideons redz savu dārgo Pestītāju sēžam zem ozoliem, bet pēc tam uz Jeruzalemi un Templi, kur Viņš mīt Savā žēlastības sēdeklī.

Bet kāpēc mums jāveic šis tālais ceļojums? Tagad Viņš mums ir daudz tuvāk. Dievs ir pieņēmis miesu. Ko Ziemassvētkos redzam Bētlemes silītē? Bērnu. Jā, bērnu – to pašu, kas ir sacījis: “Mans prieks ir joprojām pie cilvēku bērniem.” Dievs miesā, Dievs silītē, Dievs zīdaiņa autiņos, Dievs pie mātes krūts.

Te cilvēka domas ir paralizētas. Cilvēka ceļi dreb. Sirds top izbrīna pilna. Brīnums ir pārāk liels niecīgam cilvēkam. Tas ir labi, ka mūsu acis ir tik vājas! Tas labi, ka varam uzlūkot tikai no attāluma un tik tikko spējam saprast vienīgi tūkstošo daļu no tā! Citādi šis lielais svētums atņemtu mums dzīvību un mūs izpostītu, jo tas būtu mums nepanesami.

Dieva mājošana pie Israēla tautas vēl nebija tas īstais veids, kā Viņš gribēja mājot pie cilvēku bērniem. Šādas attiecības Viņam likās pārāk tālas, šī draudzība – pārāk vēsa. Bezdibenis, kas šķīra Dievu un nabaga grēciniekus, joprojām bija pārāk plašs un nepārvarams! Tad Viņš nāca pie cilvēkiem kā līdzīgs pie līdzīga, Viņš kļuva par cilvēkbērnu, mūsu Radinieku un Brāli.

Mēs kādreiz to izsakām, it kā tas nekas nebūtu! Serafi divtūkstoš gadu no augstumiem ir raudzījušies šīs mīlestības bezdibeņos un nav spējuši saskatīt tās dibenu, un nespēj svētā pārsteigumā beigt brīnīties un dziedāt dziesmas Viņam par godu. Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs, un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū [Jņ.1.1, 14]. Tas ir mūžīgais žēlastības brīnums!

Kas Viņu mudināja? Nekas cits, kā Viņa prieks par cilvēkiem un nevis tikai eņģeļiem. “Mans prieks ir joprojām pie cilvēku bērniem.” No kurienes rodas šis prieks? No Viņa paša sirds. Un tas arī viss. Tālāk mēs nespējam redzēt. Tik ļoti Dievs pasauli mīlēja. Viņš mīlēja tāpēc, ka mīlēja. Tālāk mūsu saprašana nesniedzas.