Kādā ziņā uzskati par sirdsapziņu atšķiras

Daudzi dedzīgi apstrīd sirdsapziņas esamību. Viņi to sauc par “domu un ideju uzkrāšanos laika gaitā” vai arī apgalvo, ka tas ir pierādījums visām cilvēces pagātnē izjustajām izbailēm. Šādus izteikumus atspēko vēstures liecības.

Visas mums zināmās tautas, spriežot pēc viņu atstātajiem pierakstiem, kas izdarīti pat vairāk nekā pirms četrtūkstoš gadiem un dažādā veidā saglabājušies līdz mūsdienām, skaidri pazīst atšķirību starp labo un ļauno.

Bieži notiek tā, ka cilvēki nepareizi izprot vārdu “sirdsapziņa”. To var uzskatāmi novērot, ja viņi piemin savu “sirdsapziņu”, bet patiesībā atklāj savas ikdienas domas, viņu pašu sadomātās mācības vai personīgos spriedumus par cilvēkiem vai idejām. Tā runāt nozīmē ļaunprātīgi izmantot vārdu “sirdsapziņa”. Par sirdsapziņu sauktā “ierīce” domāta tikai pareizā un nepareizā, labā un ļaunā, patiesā un nepatiesā izšķiršanai. To labi pierāda piemērs no politiskās dzīves. Ja kāda partija vēlas atbalstīt noteiktu cilvēku grupu visnetaisnākajā veidā, ar to skaidri kaitējot citiem cilvēkiem, tad, piemēram, grupas runasvīram ir taisnība, sakot, ka pieņemt šo plānu būtu pret viņa sirdsapziņu. Bet, ja viņš pēc tam apgalvo, ka sirdsapziņa liek viņam darboties pret šo partiju ar jebkādu līdzekļu palīdzību un visos jautājumos, viņš rīkojas nepareizi. Ja minētā partija gudri risina citus jautājumus, runasvīra sirdsapziņa nevar likt viņam darboties pret šiem risinājumiem ar visiem iespējamajiem līdzekļiem. Šis politiķis ir sajaucis sirdsapziņas lietas ar politisko viedokli vai, pareizāk sakot, sirdsapziņas lietas ar partijas politiku. Šāda sajaukšana notiek bieži, ļaunprātīgi izmantojot vārdu “sirdsapziņa”. Nereti to var novērot arī citās dzīves jomās.

Daži cilvēki ieklausās savas sirdsapziņas balsī, citi ne. Daži ieklausās regulāri, citi tikai dažkārt. Tā sirdsapziņu līmenis ir visai dažāds. Dažiem sirdsapziņa darbojas, un ir pilnīgā nomodā. Citos cilvēkos tā guļ. Ja cilvēka sirdsapziņa darbojas, viņš var apzināties, ka tā ir “laba” vai “tīra”. Viņš zina, ka rīkojies pareizi. Savukārt tad, ja sirdsapziņa ir “slikta” vai “netīra”, viņš ir izdarījis ko nepareizu. Dažreiz mēs sakām, ka kādam “sirdsapziņa atļāva” kaut ko izdarīt. Tas nozīmē, ka viņš piekrita to darīt, lai gan zināja, ka tas ir nepareizi.

Ja cilvēka sirdsapziņa nedarbojas, iespējams, ka tā ir kaut kā apklusināta. Ja apklusināšana notiek atkārtoti, sirdsapziņu var gandrīz nonāvēt vai pilnīgi apklusināt. Tomēr to var pamodināt, ja ar cilvēku vai viņa apkārtnē notiek kaut kas īpašs. Kristīgā valodā mēs teiktu, ka cilvēku aizskāris Dievs vai Dieva vārds, pamodinot viņu, “kā modina cilvēku no miega” (Cak.4:1). Šādu modināšanu var izdarīt līdzcilvēki, kas kalpo par “trauksmes zvaniem”, taču, stingri runājot, vienīgi Dievs var pamodināt tos, kas dziļi iemiguši garīgā miegā.