Kad visi man atstātu [97]

Kad visi man atstātu, – Tu man ne-atstāji,
Ar mīlestibas prātu Tu mani piemini.
Tu par man grūtās mokas Un nāvi izcietis,
Un mani savās rokās Kā māte turejis.

Tas man sāp sirdī gauži, Ka pasaul’ tev ienīst
Un liels pulks tavu ļaužu Vēl tevi nepazīst!
Ak kaut to visi prastu, Kā par mums nodevies,
Un tādu grūtu nastu Tu par mums uzkrāvies.

Vēl tava mīlestiba Mūs žēlīgi apklāj:
Gan reta pateiciba, – Tu tomēr ne-atstāj’.
Kad tu tāds žēlīgs vājam, Tad grēciniekam sirds lūzt,
Ka raudādams pie kājām Tev krīt un pestīts kļūst.

Tu mani, Kungs, izglābis, Ak man vēl uzlūko!
No manim ne-atkāpies, Es tevim piederu,
Un vēl daudz citas avis, Kas pie tev griezisies,
Ko tu no posta rāvis, Tev mūžam piederēs.