Kā parādīt savu ticību pasaules priekšā

“.. Kad nu mums, pēc mums piešķirtās žēlastības, ir dažādas dāvanas, tad lai tās, ja tās ir pravieša spējas, izpaužas saskaņā ar ticības mēru, kalpošanas spējas – kalpošanā, spējas mācīt – mācīšanā; pamācīšanas spējas – pamācīšanā, kas dod no sava, lai to dara vientiesīgi, kas valda, lai dara to rūpīgi, kas strādā žēlsirdības darbu, lai dara to ar prieku.” (Rom.12:6-8)

Lai pareizi izprastu šodienas teksta vārdus, mums jāzina, ka apustuļu laikos, kad Dievs izdalīja tik daudz dažādu un brīnišķīgu dāvanu, it īpaši lielākās draudzēs, kur sludinātājs viens pats nevarēja apmierināt katru vajadzību, tika izveidoti dažādi baznīcas amati, kas balstījās uz šīm dāvanām. Bija īpašs pravietošanas amats, tas ir, tas bija tiem, kam bija Svēto Rakstu skaidrošanas dāvana. Bija arī īpaši amati labdarībai, mācīšanai, baznīcas naudas pārvaldīšanai, vadībai un žēlastības izrādīšanai, īpaši jau, lai rūpētos par slimajiem un ieslodzītajiem. Katram no šiem amatiem Svētais Pāvils šeit sniedz savu pamudinājumu un pamācību.

Tiem, kas pravieto, viņš saka, ka viņiem vajadzētu pravietot saskaņā ar ticības mēru. Tas nozīmē, ka viņiem ir jāskaidro Svētie Raksti, lai viņu skaidrojums labi saskanētu ar kristīgās mācības kopumu. Tiem, kas nodarbojas ar labdarību, un tiem, kas māca, viņš uzdod uzticīgi pildīt savus pienākumus. Tiem, kas atbild par naudu, viņš saka, ka viņiem ir jādod dāsni un godīgi jeb vientiesīgi, tas ir, nevērtējot personas cienīgumu un nešķirojot cilvēkus. Viņš piebilst, ka tiem, kas ir vadītāji, ir jābūt modriem sargiem, kuru lēmumi tiek pieņemti, lai patiktu Dievam, nevis cilvēkiem. Visbeidzot, tiem, kas apmeklē slimos, ir jāizrāda žēlsirdība nevis tāpēc, ka viņiem to, kāds spiež darīt, bet gan tāpēc, ka viņi to vēlas.

Šeit mēs redzam, ka kristiešiem ir jāparāda un jāpierāda sava ticība pasaules priekšā galvenokārt ar apzinīgumu un uzticību savos amatos un aicinājumos. Diemžēl daudzi, kas dievbijīgos vingrinājumos parāda sevi kā dedzīgus kristiešus, ir kūtri, neuzmanīgi un neuzticīgi savos aicinājumos. Viņi domā, ka kristietības būtība ir uzcītīga lūgšana, lasīšana un baznīcas apmeklēšana, atturēšanās no pasaulīgas iedomības, dievbijīgas runas un daudzu darbu svētajā izskatā. Kad pasaule redz, ka tie, kas lepojas ar ticību, patiešām ir centīgi šādos šķietami svētos darbos, bet ir neuzticīgi savā darbā, kā arī ir briesmīgi dzīvesbiedri, vecāki un strādnieki, pasaule secina, ka kristiešu ticība ir tukšas iedomas, kas padara viņus par šai dzīvei nederīgiem cilvēkiem. Turklāt, šādi pasaule sāk uzskatīt kristiešus par nabadzīgiem ubagiem vai liekulīgiem krāpniekiem.

Tāpēc ikvienam, kas vēlas būt kristietis, ir jāpierāda sava ticība pasaules priekšā ar veidu, kādā viņš rīkojas savā aicinājumā. Vīra un tēva ticība liek viņam rūpēties par savas ģimenes laicīgajām vajadzībām un mūžīgo pestīšanu, mīlēt savu sievu, kā Kristus mīlēja Baznīcu, un audzināt savus bērnus Tā Kunga bijībā un pamācībā. Sievas un mātes ticība mudina viņu būt pakļāvīgam savam vīram visā pazemībā, stāvot viņam blakus kā īstam palīgam, ar maigumu rūpējoties par saviem bērniem un mācot viņiem glābjošo zināšanu pirmos burtus. Uzņēmēja ticība rada labus darbus savu klientu labā; ja viņš strādā sev, viņš nekļūst bagāts no nabaga sviedriem, bet gan uzskata savus nabadzīgos strādniekus par labākiem par sevi. Kalpa vai dienas strādnieka ticība atklājas darbā, kas tiek veikts nevis tikai algas dēļ vai lai izliktos apkārtējo cilvēku priekšā, bet gan tāpēc, lai kalpotu cilvēkiem kā pats Jēzus Kristus. To cilvēku ticība, kas strādā baznīcās, skolās un sabiedrībā, liek viņiem rīkoties aiz mīlestības pret savu Glābēju, nevis lai gūtu finansiālu vai citu pasaulīgu labumu.

Visos savos centienos parādīsim, ka ticība padara mūs par labāko, kas varam būt. Tādā veidā mēs pierādām un parādam savu ticību pasaules priekšā.