Kā kalpi mēs esam?

“No grēka atsvabināti, kalpoja taisnībai.” [Rom.6:18]

Te mēs varam redzēt, kam īstenībā kalpojam: vai esam grēka vai taisnības kalpi. Katrs no mums var kalpot tikai vienam. Apustulis nepiemin nekādu trešo cilvēku tipu, kas kalpotu gan grēkam, gan taisnībai. Arī Kristus skaidri saka: “Neviens.. nevar kalpot diviem kungiem” [Lk.16:13].

Mums ir svarīgi tikt skaidrībā, kādam kungam kalpojam mēs. Uzlūkojot savu haotisko dzīvi, mēs apmulstam un saprotam vienīgi to, ka kalpojam diviem kungiem. Daudzi patiešām vēlas palikt šai tumšajā krēslas zonā ar savu sadalīto personību. Turpretī krietnas dvēseles piedzīvo milzu sirdēstus, jo uztraucas par savu kalpošanu diviem kungiem.

Bet ir arī tādi cilvēki, kas domā citādi. Reizēm tie lasa un klausās Dieva vārdu, bet tajā pašā laikā viņu sirdsprāts ir sapinies ar pasauli un elkdievību. Lai arī tie vēlētos kalpot Dievam – jo tā taču ir labi un piederas –, tomēr vienlaikus viņi grib visu apvienot un kalpot “diviem kungiem”.

Arī ticīgi cilvēki mēdz cīnīties ar šo nomācošo domu: “Es taču nekalpoju tikai Dievam, bet arī grēkam. Kā lai zinu, kam īsti kalpoju?” Daudziem rodas neskaidrība šai jautājumā tāpēc, ka viņi spriež tikai pēc cilvēciskām domām un nepievērš uzmanību Dieva vārdam.

Pirmkārt, mums jāievēro, ka Kristus un apustuļi nepārprotami apgalvo, ka nav iespējams vienlaikus kalpot diviem kungiem. Kā sacīju iepriekš – dzīvē šķiet tā, it kā mēs kalpotu diviem kungiem, it kā labais un ļaunais būtu sajaucies mūsos. No vienas puses, pat grēka kalpos ir atrodams kaut kas labs, kāda sirdsapziņas un žēlastības balss. No otras puses, arī ticīgie jūt sevī daudz ko no pasaules, miesas un ļaunā gara ietekmes.

Vai mēs esam divu kungu kalpi? Apustulis saka “nē”. Tas neko neizšķir, ka jūsu sirdīs rosās gan labais, gan ļaunais un reizēm liek jums darīt gan labu, gan arī ļaunu. Bet visu izšķir princips: tam, kam “jūs sevi nododat par paklausīgiem kalpiem, jums arī kā kalpiem jāklausa” [Rom.6:16]. Sirds un prāts arvien pieder tikai vienam no konfliktējošajiem spēkiem.

Mūsu Kungs arī paskaidro, kāpēc neviens nevar kalpot diviem kungiem: “vai nu viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, vai vienam pieķersies un otru atmetīs” [Lk.16:13]. Tie ir Tā Kunga vārdi! Ievēro, ka viss atkarīgs no tā, ko tu “mīli” vai “ienīsti”, kam tu “pieķeries” vai ko “atmet”. Vērojot mīlestības un naida mainīgās emocijas un to, ka arī ticīgie nereti sevī jūt mīlestību uz grēku un nicinājumu pret Dievu, atliek vienīgi vaicāt – kā to visu saprast un kā tikt skaidrībā?

Nav grūti konstatēt, ka cilvēks, kas brīvi un nekautrīgi dzīvo atklātos miesas darbos – alkatībā, nešķīstībā, dzeršanā, negodīgumā, naidā utt. – un neļauj sevi labot un mudināt uz atgriešanos, ir grēka kalps. Par tādiem Kristus saka: “Kas dara grēku, ir grēka vergs” [Jņ.8:34]. Bet daudz grūtāk ir saprast šīs lietas tad, kad viltus kristieši, uzturēdamies kopā ar ticīgajiem un klausīdamies Dieva vārdus, vēlas apvienot Kristu ar Beliaru un vienlaikus kalpot gan Dievam, gan pasaulei vai arī – kad vāji kristieši cīnās pret smagiem kārdinājumiem un miesas nešķīstību.

Ņem vērā, ko saka apustulis: “Kam jūs sevi nododat par paklausīgajiem kalpiem, jums arī kā kalpiem jāklausa.” Tātad viss atkarīgs no tā, kam jūs “sevi nododat”, kam jūs no sirds paklausāt un kam jūs ar savu prātu esat pakļāvīgi, nevis no tā, kam jūs kalpojat vienīgi pa retam un piespiesti.

Lai mūs nemulsina fakts, ka arī kristieši nereti jūt spēcīgus miesas kārdinājumus, jā, pat klūp un arī krīt. Bet, būdami no sirds paklausīgi, viņi patiesi mīl taisnību un ziedojas tās kalpošanai – viņi nav grēka kalpi. Mēs nekad nedrīkstam aizmirst pašu galveno: “kam jūs sevi nododat”, “kam jūs no sirds paklausāt”, tam jūs esat kalpi. Visa ticīgo dzīve ir vērsta uz Kristu, neatkarīgi no tā, cik ļoti grēks viņus kavē, kropļo un moka.

Ja cilvēka sirdsprāts no jauna kļūst ļauns, seko savām kārībām, nododas grēka kalpībai un nedzīvo vairs pie Dieva žēlastības troņa, kur var gūt piedošanu un spēku cīņai pret ļaunu, tad ar viņu noticis tas posts, par ko runā apustulis Pēteris: “Tas, kas kādam zaudējis, kļūst par tā vergu” [2.Pēt.2:19]. Jo par “uzvarētu” nesauc tādu, kas cīņā cietis kādus zaudējumus un turpina cīnīties, bet tādu, kurš padevies un nolicis ieročus. Tas ir vīrs, kas ir novērsies no tam uzticētā svētā baušļa [2.Pēt.2:21].

Taču tikmēr, kamēr cilvēks cīnās, nevis kā bauslības kalps, bet ar ticības skatu uz Kristu, viņš nav uzvarēts. Viņš nav padevies grēka kalpībai. Tātad viss atkarīgs no tā, kam jūs nododat sevi kalpošanai.