Kā izturēties citam pret citu

“Bet beidzot esiet visi vienprātīgi, līdzcietīgi, brālīgi, žēlsirdīgi, pazemīgie.” [1.Pēt.3:8]

Būt līdzcietīgiem nozīmē rūpēties citam par citu, ņemt pie sirds sava tuvākā postu. Kad tuvākajam klājas slikti, tu nedrīksti domāt: ak, nu gan viņam pareizi notiek! Kaut viņam pienāktu gals, jo viņš to ir pelnījis! Kur ir mīlestība, tur katrs rūpējas par savu tuvāko un, ja tam klājas slikti, viņam ir tikpat sāpīgi, itin kā nelaime būtu piemeklējusi viņu pašu.

Būt brālīgiem — tas nozīmē izturēties citam pret citu gluži kā pret savu brāli. Tāpat jādara arī mums, kristiešiem, jo līdz ar Kristību visi esam kļuvuši par brāļiem.

Tā nu Sv. Pēteris grib, lai izturamies cits pret citu kā īsti asinsradinieki, ka, redzot tuvāko ciešam postu, viņu sirds iežēlosies gluži tāpat, kā mātes sirds iežēlojas par bērnu, žēlumam caurstrāvojot visu viņas sirdi un būtni.

Nu tu redzi, kas ir mūku un mūķeņu dzīve, cik tālu tā ir no šādas sirsnīgas mīlestības. Ja visus mūku’ un mūķeņu darbus sakausētu kopā, tajos neatrastos pat viens piliens šādas īstas, kristīgas mīlestības. Šis ir īss sprediķis un ātri pasakāmi vārdi, taču tie sniedzas dziļi un plaši.

Būt pazemīgiem — tas nozīmē dzīvot ārēji krietnu, labu, slavējamu dzīvi. Tas nozīmē ne tikai rūpēties citam par citu, kā. tēvs un māte rūpējas par savu bērnu, bet arī attiecībās ar citiem parādīt mīlestību un lēnprātību. Daži cilvēki ir tik asi un skabargaini, gluži kā koki ar daudziem zariem, tik nelaipni, ka ar tādiem neviens negrib biedroties. Bet tīkami un krietni ļaudis ir tie, kuri vienmēr visu izskaidro vislabākajā veidā, nav viegli sadusmojami, spēj pieņemt arī to, kas nav tīkams.

Sv. Pāvils nosauc šo tikumu par laipnību un bieži slavē to savās vēstulēs. [Rom.2:4]