Kā Dievs pazīst savējos?

Lai jūras ūdeņi krāc, lai ceļas viļņi, un lai no bangu trakošanas visi kalni dreb. .. Taču Dieva pilsētu iepriecina Viņa strauti, tie iepriecina Viņa svētnīcu, kas Visaugstākajam par mājokli. [Ps.46:4-5]

Šī ir laimīga un triumfāla dziesma! Patiesi drosmīga sirds traucas pāri mūriem kopā ar savu Dievu un pārvar visus augstumus, gan kalnus, gan bezdibeņus! Te nav nekādas mazdūšības. Šis līksmais psalms tika uzrakstīts laikā, kad “ūdeņi krāc” un bija bēdas, kā mēs to lasām 4.pantā. Kā gan cilvēks var būt tik laimīgs un drosmīgs tādā grūtā brīdī? Ievēro, ko šeit saka ķēnišķais dziesminieks! “Dievs ir mūsu patvērums un stiprums,” sacīts psalmā. “Tas Kungs Cebaots ir ar mums, Jēkaba Dievs ir mūsu stiprā pils,” tā šis psalms beidzas.

Vienīgi nepieciešams, lai šīs patiesības mūsu sirdīs top dzīvas un patiesas, lai mūsu acis atveras un mēs ieskatītos aiz biezā mākoņa, kas mūsu acīm aizsedz Dieva godību, un tad mēs dziedāsim un trauksimies ar tādu pašu prieku, kāds bija Dāvidam.

Kad Elīsas kalps iekliedzas, ieraudzīdams zirgus un karietes, kas bija ielenkuši pilsētu: “Ak vai, mans kungs! Ko nu darīsim?” Elīsa sacīja: “Nebīsties, jo to, kas ir ar mums, ir vairāk nekā to, kas ir pie viņiem.” Taču tas bailēs drebošo kalpu necik nenomierināja. Ko Elīsa darīja? Elīsa lūdza un sacīja: “Kungs, lūdzams, atver viņam acis, ka viņš var redzēt” [2.Ķēn.6:15-17].

Un Tas Kungs atvēra kalpam acis, un viņš redzēja. Un, redzi, kalns bija pilns ar zirgiem un ugunīgiem ratiem ap Elīsu. Nu kalps vairs nebaidījās. Te ir viss nepieciešamais: “Kungs, atver mums acis, ka varam redzēt!”

Mums jāsaprot, ka šeit ar Dieva pilsētu ir domāta īstenā baznīca, nevis ārējā baznīca, kura var ietvert sevī arī visus Kristus vārdā kristītos valsts iedzīvotājus. Bet te ir runa par svēto, vispārējo baznīcu, “svēto biedrību”. Tā sastāv no dzīviem Kristus locekļiem visās baznīcās un draudzēs, kur vien ir Kristus vārds – Dieva valstības vienīgā nepieciešamā sēkla. Un tādēļ baznīca ir izplatīta pa visu pasauli.

Dzīvie Kristus locekļi ir izkaisīti it visur! Tie ir Kristus līgava, jo īsu laiku līgava dzīvo naidīgā un svešā zemē, kas ir tālu no Līgavaiņa pils, viņas īstajām mājām. Ticīgie ir Kristus miesa, kuriem joprojām virs zemes ir daudz jācieš un jāgaida uz savu atpestīšanu. Viņi ir Tā Kunga baznīca, labā Gana ganāmpulks un Viņa “avis”. Viņi ir svēts templis, kas uzcelts no dzīviem akmeņiem uz apustuļu un praviešu pamata, kur pats Kristus ir stūrakmens.

Viņi ir vienas valsts pilsoņi līdz ar svētajiem un Dieva namu, un viņu vidū Tas Kungs dzīvo un valda kā Tēvs Savā namā. Ticīgie ir Viņa stādi un “dārzs, kur Dievs priecājas rožu vidū”. Īsi sakot, viņi ir dzīvā Dieva pilsēta, debesu Jeruzaleme, pirmdzimušo draudze, un viņi ir ierakstīti debesīs. Par šo Dieva pilsētu Dāvids tik priecīgi un drosmīgi dzied: “Lai jūras ūdeņi krāc, lai ceļas viļņi, un lai no bangu trakošanas visi kalni dreb. .. Taču Dieva pilsētu iepriecina Viņa strauti, tie iepriecina Viņa svētnīcu, kas Visaugstākajam par mājokli.”

Un tomēr – vai aiz šiem jaukajiem vārdiem ir kāda realitāte, vai arī – tie ir tikai vārdi? Un kāda tad ir Dieva tautas atšķirības zīme, pēc kuras Dievs pazīst savējos? Visiem krietniem kristiešiem šis jautājums ir ļoti būtisks.

Uz to mēs atbildam: dzīvajai Kristus miesai pieder ikviens, kas pēc lielāka vai mazāka grēka posta un pestīšanas ilgām ir beidzot atradis savu vienīgo mierinājumu, dzīvību un mūžīgo svētību Pestītājā – lai Viņš un vienīgi Viņš būtu ticīga cilvēka sirds ilgas un miers, kur Viņa prombūtne šādai sirdij ir vislielākās bēdas, bet Viņa tuvums – vislielākais prieks.

Tā ir Kristus līgavas pazīšanas zīme. Un šai ziņā visi kristieši ir vienādi: Kristus tiem ir neaizstājams, Viņš dod tiem ne tikai izpirkšanu un taisnību, bet arī svētdarīšanu un glābšanu. Tas ir ļoti zīmīgi, ka visās zemēs un laikmetos, visās tautās, rasēs un mēlēs, kur vien atrodami kristieši, viņi visi ir līdzīgi vienā svarīgā punktā, un tas ir neatkarīgi no viņu atšķirīgās nacionālās mentalitātes un tradīcijas. Viņi var būt ļoti atšķirīgi pēc savām dāvanām un aicinājumiem, kā arī pēc atsevišķiem viedokļiem, taču vienā ziņā viņi visi ir vienādi – Kristus un vienīgi Kristus ir viņu dzīvība un drošība.

Tieši viņi ir Dieva bērni, kas mūsu tekstā saukti par Dieva pilsētu. Tā ir patiesi neparasta pilsēta! Lai arī izskatās maza un pazemīga, tā tomēr ir liela un godības pilna. Pēc apmēra tā ir ļoti liela, gluži kā pasaule, kas stiepjas no pola līdz polam. Tā ir brīnišķa bez mēra savā iekšējā būtībā, un brīnišķīgs ir tās galīgais ceļa mērķis. Taču kādu dienu mēs redzēsim, kā Dievs savāks kopā izkaisīto, un tad mēs ieraudzīsim līgavu visā viņas spožumā un krāšņumā.