Jēzus Vārdā sapulcinātā draudze

Pareizs kristīgs dievkalpojums notiek “Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā”. Šajā Vārdā kristītie (vai kristāmie) tiek sapulcināti sadraudzē, kuras pamats ir Dieva atklāsmē Jēzū Kristū un Viņa klātesmē Svētajā Garā. Nevien sākumā, bet arī lūgšanā un slavinājumā sastopamies ar trīsvienīgā Dieva Vārdu. Ar to kristīgais dievkalpojums nemainīgi telpā un laikā ir atzīstams par kristīgu, bet tas ir arī atšķirams no citām sapulcēm, kam ir citi mērķi un kas notiek, piesaucot citus vārdus.

Dievkalpojums parasti sākas “Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā”. Var būt arī citi ievada vārdi, kā tas ir, piem., orientālajā Hrizostoma liturģijā: “Lai slavēta Tēva, Dēla un Svētā Gara valstība, tagad un vienmēr un mūžīgi.” Proklamācijā un aklamācijā tiek pausts tas, kas sapulcinājis draudzi, ko tā godā un pielūdz, kā vārdu tā sludina un kā dāvanas saņem. Tādēļ kristīgais dievkalpojums ir, izsakoties pavisam īsi, Dieva Tēva piesaukšana Jēzū Kristū, kas notiek Svētā Gara spēkā (Rom.8:15; Gal.4:6; Jņ.14 un 16).

Kas attiecas uz Dieva Trīsvienību, tas nereti arī kristīgajā draudzē šķiet nodeldēts un pat tās teologiem nesaprotams jēdziens. Bet ko nozīmē trīsvienīgā Dieva Vārds [personvārds], tas bieži vien pēkšņi atklājas tad, ja to kādā dievkalpojumā aizstāj ar citiem vārdiem. Tās nav tikai ārišķības, bet gan tie ir simptomi, kas liecina par būtiski dziļākām pārmaiņām pamatos. Tā, piem., ir iesakņojies, ka dievkalpojumus neiesāk trīsvienīgā Dieva Vārdā, bet mācītājs tos sāk ar vispārīga satura laipniem apsveikumiem draudzei, zināmos apstākļos ar sveicienu baznīcas priekšstāvju un darbinieku vārdā, saistījumā ar dažiem norādījumiem brīvā atmosfērā. Tas tad aizvieto arī liturģisko salutatio, savstarpējo apsveicināšanos starp liturgu un draudzi: “Tas Kungs lai ir ar jums! – Un ar tavu garu!” (Rut.2:4; 2.Tim.4:22) Tā kļūst pilnīgi bezjēdzīga – ja no tās vispār neatsakās.

Apsveikumi, kas aizstāj vai aizsedz ievada vārdus, noteikti ir labi domāti, tos varbūt arī izjūt kā kaut ko labvēlīgu, taču tie neatbilst ne dievkalpojuma ne draudzes būtībai. “Cilvēcisku dievkalpojumu” – tāda ir programma šādiem centieniem un moderna dievkalpojuma izveidei. Vai pie tam “cilvēciskais” nostājas “necilvēciskā” vai arī “dievišķā” vietā? Taču faktiski notiek, lūk, kas: ar slīdošu un tādēļ nepavisam ne viegli pamanāmu pāreju Jēzus Vārdā sapulcinātās draudzes dievkalpojums pārvēršas par “izveides uzdevumu” un tādā veidā par sarīkojumu. Mācītājs un citas līdzdarbojošās personas kļūst par tēlotājiem, un draudze tiek degradēta par publiku.

Lai arī itin visur izplatās draudzīgais “tu”, tad tiek lietots distancējošais “Jūs”. Uzruna vienskaitļa vai daudzskaitļa otrajā personā, runājot savstarpējās apsveicināšanās vārdus, bet visvairāk grēku piedošanas paziņojumā (“tev tavi grēki piedoti”), vakarēdiena vārdos un vakarēdienu izdalot (“par jums – par tevi top dota”), tiek uztverts kā kaut kāds atsvešinošs relikts.

Apsolījums un prasības Dieva vārda sludināšanā tiem, kurus Dievs ir aicinājis un kuri Svētā Gara spēkā ir sapulcējušies, pārvēršas reklāmā un aģitācijā, kur piedāvājums un pieprasījums kā arī noteiktu vajadzību apmierināšana ir noteicošais. Sludināšanu, kas notiek Jēzus Kristus Vārdā un uzdevumā un ar Viņa pilnvarām, tad aizstāj piemērošanās cilvēka problēmām un vajadzībām vispār un mācītāja personīgs stāstījums ar tā spējām un uzskatiem īpašā aspektā. Apsolījuma nestā uzdevuma vietā stājas sasniegumu un panākumu princips. Lūgšanās tāda izmaiņa var parādīties, ja tās ne pēc satura ne formas nav vēršanās pie Dieva, bet kļūst par uzrunu draudzei, lai tad no Dieva izlūgtos to, kas darāms draudzei.

Līdzīgi secinājumi rodas baznīcas mūzikas jomā, kad dievkalpojums nemanot pārvēršas koncertā, kā arī tad, ja rodas dilemma: kā ir labāk – vai pēc pasijas beigu korāļa, vai izskanot svinīgas mesas vai rekviēma pēdējām skaņām, būtu jāaplaudē mākslinieciskajam sniegumam, vai labāk būtu svētsvinīgi paklusēt. Mūzika šeit vairs nekalpo vārda sludināšanai, slavēšanai draudzē, bet kultūras vajadzību apmierināšanai. Tad dievkalpojuma telpā pazūd attieksme pret dievkalpojumu, un baznīca kļūst par koncertzāli. Pie tam dažkārt tā ir tieši baznīcas mūzika, kas tur, kur atmirusi patiesā vārda sludināšana, nes slavinājumu un mierinājumu no agrāko laiku bagātībām mūsu laika nabadzībā.

Draudzē visnotaļ pastāv skaudra šo norišu apjausma, un ja par to ievirzās sarunas, tad palaikam izlaužas vilšanās vai sašutuma brāzmas, arī tad, ja nav viegli formulēt tā īsto motivējumu. Taču tie nebūt nav tikai gaumes un stila vai arī saprotamības un aktualitātes jautājumi. Runa drīzāk ir par draudzes celsmi un par to, kas to uztur ticībā, ar ko tā tajā dzīvo un kas to var pilnveidot, svētdarīt.

Ja trūkst tas, kas nepieciešams celsmei, draudze atmirst, un tas ir pavisam kaut kas cits, nekā pilnas vai tukšas baznīcas. Jo draudze var atmirt arī pilnās baznīcās. Ļoti labi atšķirams Svētais Gars no gara jūsmas.

Pamatdraudzē notiek sairšana, notiek draudzes sabrukšana, pārveidošanās dažādu personību draudzēs, dažādās interešu un darba grupās, bet tas parasti sākas dievkalpojuma sadraudzē, un tur tad arī parādās tā sekas. Tad nav mazums to baznīcēnu, kuriem, lasot paziņojumus par dievkalpojumiem, rodas jautājums, kur un vai vispār doties uz dievkalpojumu. Tādējādi dievkalpojumā notiek izšķiršanās un šķiršanās, kas gan tīri statistiski grūti aptveramas un nav vērtējamas. Bet teoloģiski mums ar to jārēķinās un, pirmām kārtām, jābūt par to atbildīgiem.

Bet izšķirošais jautājums skan: Kā vārdā notiek sapulcēšanās, kura vienīgi Jēzus Kristus Vārdā var būt Jēzus Kristus draudze un noturēt pareizu dievkalpojumu, – ja šo Vārdu vairs nevar saskatīt un atšķirt?