Jēzus Kristus atkalatnākšana

Tas ir pēdējo laiku izšķirošais notikums. Kristīgajai draudzei ir jāsagatavojas šim notikumam un jāsagaida tas ar priecīgu ilgošanos, ar neatslābstošu modrību. Aramiešu lūgšanas saucienam maranata bija sava stingri noteikta vieta dievkalpojumā (1.Kor.16:22) – mūsdienās tas parasti tiek pavisam aizmirsts. Atbilstoši divējādam tulkojumam, tas nozīmē vai nu “Mūsu Kungs nāk!” vai arī “Mūsu Kungs, nāc!”

Šajos vārdos vienlaikus dzirdama arī norāde uz tiesu – kā apustulis saka atvadu sveicienā 1. vēstulē korintiešiem: “Ja kas nemīl Kungu Jēzu Kristu, tas lai ir nolādēts. Maran ata (mūsu Kungs nāk)!” (1.Kor.16:22). Te lāsta īstenotājs nekādā ziņā nav apustulis, nedz arī draudze, bet runa ir par ticību Jēzum Kristum, kas vienīgā glābj no nākotnē gaidāmās tiesas; bez tās gaidāma tikai pazušana.

Atkal un atkal var rasties jautājums: ko un kuru mēs pastarā dienā skatīsim vaigu vaigā. Tomēr šeit Svētie Raksti mums nepalīdz ne ar kādiem attēlojumiem, un tieši līdzībās tiek skaidri uzsvērta atšķirība starp ticību un skatīšanu. Taču Dieva vārds dod mums ievirzi šajā gaidīšanā, un vispirms tas arvien attiecas uz lūgšanu, piemēram, psalma lūdzēja žēlabas (Ps.42:1–12):

“Dziedātāju vadonim. No korahītu dziesmām. Kā briedis brēc pēc ūdens upēm, tā mana dvēsele brēc, ak, Dievs, pēc Tevis! Mana dvēsele slāpst pēc Dieva, pēc dzīvā Dieva. Kad es nokļūšu tur, kur es varēšu parādīties Dieva vaiga priekšā? Manas asaras ir mana barība dienām un naktīm, tādēļ ka vienmēr ļaudis uz mani saka: kur ir tavs Dievs? Par to man tīkas domāt, kad sirds ir pilna, kā es kādreiz ticīgo pulkā gāju Dieva namā ar skaļām gavilēm un slavas dziesmām svētceļotāju vidū. Kāpēc tu esi tik izmisusi, mana dvēsele, un tik nemiera pilna manī? Ceri uz Dievu! Jo es Viņam vēl pateikšos, savam glābējam un savam Dievam! Mana dvēsele ir izmisusi, tāpēc es Tevi pieminu, būdams gan zemēs pie Jordānas un Hermona kalnāja, gan arī Micarkalnā. Vieni plūdi nomaina otrus plūdus, Taviem ūdeņiem krācot; visas Tavas bangas un Tavi viļņi iet pāri par manu galvu. Dienā es saucu: “Kungs, neliedz man Savu žēlastību!” Un naktī es raidu savu dziesmu, savu lūgšanu pie savas dzīvības Dieva. Es saucu uz Dievu: “Mana stiprā klints, kāpēc Tu mani esi aizmirsis? Kāpēc mans gājiens norit ciešanās un ienaidnieka spaidos?” Galīgi salauzts jūtos visos savos locekļos, kad mani ienaidnieki mani nievā, kad viņi atkal un atkal uz mani saka: “Kur nu ir tavs Dievs?” Kāpēc tu esi tik noskumusi, mana dvēsele, un tik nemiera pilna manī? Ceri uz Dievu, jo es Viņam vēl pateikšos, savam glābējam un savam Dievam!”

Tā ir arī mierinājuma pilna pārliecība visos kārdinājumos, ko sniedz dievbijīgas dzīves pieredze Dieva priekšā (Īj.19:25–27):

“Taču es zinu, ka mans pestītājs ir dzīvs, un pēcgalā Viņš celsies pār pīšļiem, un pēc tam, ja arī mana āda būs saplosīta gabalos un es būšu bez miesas palicis, es tomēr skatīšu Dievu. Tiešām, es Viņu skatīšu sev par glābiņu, un manas acis Viņu redzēs un ne jau kā svešinieku un pretinieku, Viņu, pēc kura mana sirds manās krūtīs tā noilgojusies!”

Visbeidzot, tā ir arī ilgu pilna gaidīšana, kādu atpazīstam līgavas un līgavaiņa attiecībās. Te redzams, kā līdzība pāriet realitātē; draudzei ir reāla saikne ar Kristu – ar Gara starpniecību (Atkl.22:17):

“Un Gars un līgava saka: “Nāc!” Un, kas to dzird, lai saka: “Nāc!” Kam slāpst, lai nāk; kas grib, lai ņem dzīvības ūdeni bez maksas.”

Pēdējo laiku gaidas ir pilnīgi piesaistītas Jēzum Kristum, proti, tādā veidā, kā mēs esam saistīti ar Viņu. Ko dzirdam Dieva vārdā un apliecinām ticībā, to reiz skatīsim. Kā Kristībā esam saistīti ar Kristu un kā Viņš ar ticības starpniecību mājo mūsos (Ef.3:17), tā notiek ar to, kas mūs sagaida laiku beigās – ne tikai ar atziņu, bet ar esību, – kā apustulis Pāvils raksta (Fil.3:10–14):

“..lai atzītu Viņu un Viņa augšāmcelšanās spēku un Viņa ciešanu sadraudzību; tā es pielīdzinos Viņa nāvei cerībā sasniegt augšāmcelšanos no miroņiem. Nevis, ka es to jau būtu saņēmis vai jau būtu pilnīgs, bet es dzenos, lai to satvertu, tāpat kā mani ir satvēris Kristus Jēzus. Brāļi, es vēl nedomāju, ka pats būtu to satvēris, bet vienu gan – aizmirsdams to, kas aiz manis, stiepdamies pēc tā, kas priekšā, es dzenos pretim mērķim, goda balvai – Dieva debesu aicinājumam Kristū Jēzū.”

Vārds, Kristība, Vakarēdiens ar grēknožēlu un grēksūdzi – tie ir šīs saiknes nesošie un dziedinošie elementi cauri laikam uz mūžību, cauri nāvei uz mūžīgo dzīvošanu.